Sakarā ar mūsu valsts simtgadi nule kā klajā nākusi pirmā enciklopēdiska rakstura grāmata trīs sējumos par būvniecību Latvijā. Grāmatas „Būvniecība Latvijā 1918–2018” idejas autors, sastādītājs un galvenais redaktors ir Jānis Lancers.
85 gadus vecais diplomētais būvinženieris Jānis Lancers būvniecības nozarē nostrādājis vairāk nekā pusgadsimtu – bijis meistars celtniecības pārvaldē, vecākais darbu vadītājs, pārvaldes priekšnieks, celtniecības ministra vietnieks, Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētājs un pēdējos padomju varas gados – pat Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks. Savukārt atjaunotajā Latvijā darbojies kā valdes priekšsēdētājs būvuzņēmumā „PBLC”. Jāni Lanceru aicinājām uz sarunu par Latvijas simtgadei veltīto tik nozīmīgo viņa garadarbu.
Lūdzu, iepazīstiniet šī raksta lasītājus ar savu grāmatu.
Ideja radās pirms pieciem gadiem, kad „Latvijas Avīzē” nejauši izlasīju akadēmiķa Jāņa Stradiņa rakstu par to, ko dāvināt Latvijai simtgadē. Tolaik jau biju beidzis aktīvos celtnieka darbus un man nebija īsti ko darīt. Tā kā nebiju pieradis sēdēt, rokas klēpī salicis, sāku domāt, ka vajadzētu uzrakstīt par celtniekiem, respektīvi, ko viņi simts gados sadarījuši. Par Latvijas arhitektūru un arhitektiem izdots daudz dažādu grāmatu, bet par būvniecību un būvniekiem nav nevienas. Tā radās doma par grāmatu, kurā tiktu aprakstīta būvniecības vēsture no Latvijas valsts pirmsākumiem līdz mūsdienām. Šo ideju atbalstīja Latvijas Būvinženieru savienība un Latvijas Arhitektu savienība. Sākās darbs, kurš piecu gadu garumā ir devis rezultātu trīs sējumos. Katrā no tiem ir vairāk nekā 500 A4 formāta lappušu.
Esat ieguldījis ļoti lielu darbu. Kas šo piecu gadu laikā jums bija jāpaveic?
Es atkāpos nedaudz tālāk, jo apkopoju arī informāciju par aktīvajiem būvdarbiem pagājušā gadsimta sākumā – kas būvniecības nozarē notika līdz Pirmajam pasaules karam, kā būvēja, ko būvēja, kas šajā nozarē notika pirmās Latvijas Republikas laikā un vēlāk. Tā pamazām līdz mūsdienām. Protams, daudz ļauna nodarīja abi pasaules kari – arī tam nedrīkstēju paiet garām.
Daudz bija jāsēž bibliotēkās, jāmeklē gali arhīvos, muzejos. Vienlaikus ieguvu informāciju arī no privātpersonām, meklēju fotomateriālus. Vārdu sakot, šo informāciju vajadzēja savākt, sarindot kaut kādā loģiskā secībā un grāmatā parādīt, kā dinamiski attīstījās būvniecības tehnoloģijas, būvniecība kā tāda un būvmateriālu pielietošanas tehnoloģija. Tas bija ļoti grūts darbs.
Vai bija kāda jau gatava informācija, ko varējāt izmantot, vai, tā teikt, sākāt visu no nulles?
Pietiekami daudz informācijas man bija galvā – kā nekā pāri par 50 gadiem nostrādāju aktīvā būvniecībā, bet diezgan daudz gāju uz bibliotēkām, meklējot konkrētas ziņas tur pieejamās grāmatās.
Datus lielākoties meklējāt Nacionālajā bibliotēkā vai arī citās?
Galveno informāciju ieguvu Misiņa bibliotēkā, bet tas nenozīmē, ka biju tikai tur. Es pat nevaru saskaitīt, cik bibliotēkās un kur tik citur esmu pabijis. Visur, kur varēja dabūt kaut kādu informāciju, es biju klāt un to meklēju.
Cik daudz cilvēku jums vajadzēja aptaujāt? Tas noteikti bija ļoti laikietilpīgs darbs.
To tā nevar pateikt. Vienīgais, ko varu apgalvot, – šajos trīs sējumos ir apmēram tūkstotis Latvijas būvnieku un arhitektu biogrāfiju. Primārais, bez šaubām, ir būvnieki, jo grāmata ir par viņiem, nevis arhitektiem, tāpat diezgan plaši aprakstītas apmēram 300 būves.
Kā ir ar fotogrāfijām?
Ir tādas, kuras uzgāju fotoarhīvos, bet ir arī tādas, kuras sagādāja privātpersonas.
Kā jums gāja šajos piecos gados – cēlāties un gūlāties ar domām par grāmatu?
Piecus gadus mans galvenais dzīves mērķis bija radīt šo grāmatu, jo faktiski tā ir pirmā par būvniekiem. Līdz šim par šīs profesijas pārstāvjiem nebija nevienas apkopojošas enciklopēdiska rakstura grāmatas. Nekur nav aprakstīts un parādīts, kā Latvijā attīstījās būvniecības tehnoloģijas, būvmateriālu ražošana, kad un kā parādījās jauni būvmateriāli. Savā grāmatā enciklopēdiskā veidā es mēģinu to visu parādīt.
Kā jums šķiet, kam vairāk šī grāmata adresēta? Droši vien ne tikai ar celtniecību saistītajiem, tajā apkopotā informācija noderēs ikvienam, kuru interesē Latvijas vēsture.
Pirmām kārtām tā, bez šaubām, domāta būvniekiem, bet katrā ziņā tā faktiski ir vēsture, tāpēc noderēs ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kurš interesējas par vēsturi. Tajā varēs uzzināt, kā Latvija tika celta, kā radās visas tās daudzās būves, kas mums ir apkārt, – tur, kur mēs dzīvojam, kur ejam baudīt kultūras pasākumus, kur notiek ražošana, kā, teiksim, uzcēla Brīvības pieminekli. Tas viss ir būvnieku roku darbs, un viss šajos trīs sējumos ir iekšā.
Vai varat nedaudz vairāk pastāstīt par sevi arī tiem, kuriem jūsu vārds ir svešāks?
Esmu dzimis 1933. gadā. Pabeidzis Rīgas Celtniecības tehnikumu, vēlāk –Maskavas Būvinženieru institūtu. 1958. gadā atgriezos republikā un strādāju, sākot ar meistaru un beidzot ar Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku. Strādājot par Valsts Celtniecības komitejas priekšsēdētāju un Ministru padomē, es kaut kādā veidā piedalījos visu būvju celtniecībā, jo būvniecības nozare tolaik bija manā pārraudzībā.
Varbūt no savas dzīves varat minēt interesantus ar būvniecību saistītus notikumus, faktus, kas grāmatā netika iekļauti?
Vienā teikumā es pat nevaru pateikt. Mana dzīve ir bijusi ļoti interesanta, ražena, vienlaikus arī smaga, taču katrā ziņā ļoti aizraujoša.
Kā jūs pievērsāties būvniecībai? Kāpēc tieši šī nozare jūs saistīja?
Tas ir interesants stāsts. Pamatskolu Umurgā es pabeidzu 1948. gadā. Tā kā mācīties tālāk negribēju, sāku strādāt pie tēva saimniecībā. Tad tika izveidoti kolhozi, bija kārtējā izvešana un citas nebūšanas. Es sāku domāt, ka kaut ko jāsāk mācīties, jo kolhozā strādāt negribējās. Tā es iestājos Rīgas Celtniecības tehnikumā, to ar izcilību pabeidzu 1953. gadā un tiku komandēts uz Maskavu mācīties tālāk.
Kāpēc celtniecība, nevis kāda cita specialitāte?
Es biju lauku puika, nezināju, ko mācīties, bet es domāju tā: „Kara laikā tik daudz ir sagrauts, droši vien daudz būs jābūvē, varbūt jāpamēģina būvniecība.” Laukos dzīvojot, nekādas informācijas nebija. Faktiski tā bija mana izvēle, jo šķita, ka būvnieki gan būs vajadzīgi. Tā nu tā lieta sākās.
Vai jūs varat minēt celtnes, kuru būvniecībā esat pielicis savu roku?
Faktiski visas slavenākās celtnes Latvijā – būdams dažādos amatos, esmu bijis visur klāt. Ja runājam par neatkarību atguvušo Latviju, tad tā būtu lidostas „Rīga” pirmā rekonstrukcija, kas notika deviņdesmito gadu beigās.
Vēl atgriezīsimies pie grāmatas „Būvniecība Latvijā 1918–2018”. Kad visi trīs sējumi parādīsies tirdzniecībā, un kā pie tiem varēs tikt?
Tirdzniecībā grāmatas nebūs. Es paskaidrošu – esmu nodibinājis fondu „Būvniecība Latvijā 100 gados”, un ikviens interesents šo grāmatu savā īpašumā varēs iegūt pret ziedojumiem šim fondam. Šādu variantu izdomāju, jo praktiski citas izejas nebija. Pirms tam runāju ar veikalniekiem, kuri teica – lai grāmatnīcās šos trīs sējumus varētu likt tirdzniecībā, tiem būtu jāmaksā vismaz 300 eiro. Par tādu cenu neviens šīs grāmatas taču nepirks!
Kā tie, kuri vēlēsies tikt pie grāmatas, var uzmeklēt šo fondu?
Lai zvana man pa tālruni 29232397. Es šeit esmu vienīgais – gan dibinātājs, gan valdes priekšsēdētājs, nav pat neviena darbinieka. Vispār darbs pie grāmatas tika paveikts sabiedriskā kārtā, jo saskaņā ar statūtiem man nebija tiesību pašam nevienu centu saņemt.
Vai esat dzirdējis kādas atsauksmes par šo grāmatu?
Ne tikai dzirdējis, bet pat saņēmis. Visi brīnās, kā varēja tādu lielu darbu padarīt. Piemēram, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis man atrakstījis: „Godātais Lancera kungs! Esmu pārsteigts par izcilo veikumu, ko būvnieki Latvijā simts gados ir uzcēluši un ko Jūs esat apkopojis trīs varenos sējumos. Tādi sējumi greznotu ikvienu lielu privātbibliotēku, kā arī ar mākslu un arhitektūru saistītu fakultāšu grāmatu plauktus.”
Novēlēsim jūsu garadarbam veiksmīgu ceļavēju pie lasītājiem, bet jums pašam jauki nosvinēt vārdadienu!
Sagatavoja: Ilona Noriete