Pēdējā laikā itin bieži var dzirdēt par Ogres Centrālās bibliotēkas jaunbūvi, jo savā ziņā tā būs visai neordināra. Tā veidota ar mērķi radīt ēku kā daudzfunkcionālu centru, kurā atradīsies ne tikai bibliotēka, bet arī Ogres Dzimtsarakstu nodaļa.
Divstāvu celtne būs moderna, ar maksimāli zemu resursu patēriņu apkurei un ventilācijai. Tajā būs arī tādas vēl salīdzinoši neierastas lietas kā apgaismojums ar viedo vadību, tāpat rekuperācijas ventilācijas sistēma, kas izvadīs gaisu, saglabājot tā siltumu. Ēkai tiks izbūvēta unikāla apkures sistēma ar kanalizācijas notekūdeņu siltummaiņu, savukārt blakus uz kāda jumta plānots uzstādīt saules paneļus elektroenerģijas ražošanai. Uz sarunu par šo interesanto topošo projektu aicinājām arhitektu un būvinženieru biroja PBR arhitektus RŪDI RUBENI un VALDI ONKELI.
Šā gada 2. septembrī tika noskaidroti konkursa „Ilgtspējība arhitektūrā, būvniecībā, dizainā" rezultāti. 1. vietu nominācijā Ilgtspējīgākais projekts ieguva jaunā, viedā Ogres bibliotēka. Kā Jums šķiet, kāpēc tieši Ogres bibliotēka?
Rūdis Rubenis: Es teiktu, katas ir gan unikāls, gan ļoti pārdomāts objekts. Uzsākot darbu pie projekta, jau sākotnēji mums bija šāda vīzija, un tā saskanēja ar pašvaldības uzstādījumu, proti, veidot pilsētai arhitektoniski un saturiski svarīgu ēku. Turklāt radās iespēja pieteikt projektu Eiropas finansējumam, kas tālāk noteica, ka papildus tai jābūt gan pasīvai ēkai, gan arī ar dažādām tehnoloģiskām inovācijām. Jāpiebilst, ka tā ir ēka, kas būs viena no pirmajām publiski pieejamām tāda mēroga koka celtnēm Latvijā. Viss minētais kopumā, manuprāt, padara šo ēku ļoti savdabīgu.
Valdis Onkelis: Ilgstpējas projekta konkursa izvērtējums ir plašs, ņemti vērā daudzi kritēriji, kurus vērtēja žūrijas eksperti. Ogres bibliotēkas panākumi galvenokārt ir tajā, ka projektētāji tika iesaistīti, jau sākot ar projektēšanas uzdevuma izveidi, kas ir rezultējies daudziem inovatīviem un energoefektīviem risinājumiem bagātā būvē. Dažādi jauni gan konstruktīvie, gan inženiertehniskie risinājumi komplektā ar zaļu un energoefektīvu arhitektūru un Ogres vēsturisko vidi respektējošas arhitektūras telpiskais koncepts, iespējams, bija tieši tas, kas uzrunāja žūriju.
Divstāvu celtne būs tā dēvētā pasīvā ēka ar maksimāli zemu resursu patēriņu. Gan ēkas fasādē, gan iekštelpās daudzviet būs redzamas atklātas koka konstrukcijas. Ēkas nesošās konstrukcijas tiks izgatavotas no krusteniski un gareniski līmētiem masīvkoka paneļiem, tādējādi iegūstot augstu strukturālo izturību un stabilitāti, kas nepieciešama nesošajām konstrukcijām. Tātad tā ir ne tikai izvēle?
R.R.: Koka konstrukcijas man vienmēr ir likušās pievilcīgas. Kad vēl biju students un darbs pie bibliotēkas koncepta vēl tikai sākās, staigājot pa Ogri, novēroju, ka tradicionālo kūrortpilsētas laika apbūvi veido smalkas un detalizētas koka ēkas. Būtībā viens no pirmajiem pamatuzstādījumiem, blakus arhitektoniskajam tēlam, bija doma, ka ēka būtu jāveido no koka konstrukcijām tieši tādēļ, ka tā iederas šajā vēsturiskajā koka vasarnīcu apbūves kontekstā un tādējādi saglabā harmonisku ainavu. Tātad pieturoties pie vienota pilsētas tēla. Turklāt konkrētā novietne, kur veidot šo ēku, bija šaura un limitēta – tur esošais zemes gabals bija ar ļoti blīvu meža audzi un izteiktu reljefu. Viens no galvenajiem mērķiem bija saglabāt pēc iespējas vairāk esošo koku, un tas savukārt noteica, ka ēka jāveido, pirmkārt, pēc iespējas iekļaujoties bijušās ēkas vietā, ļoti ciešos būvlaukuma apstākļos un, otrkārt, netraucējot blakus esošo bērnudārzu un citas sabiedriskās ēkas, proti, mūzikas skolu un domi. Lai šis būvniecības process būtu pēc iespējas klusāks, ātrāks un tīrāks, tika izvēlētas koka konstrukcijas.
V.O.: Līmētajām koka konstrukcijām ir specifisks vizuālais izskats ar kokam raksturīgu estētiku. Kokam kā materiālam piemīt smalka tekstūra, tonis, un telpas tas padara siltākas, patīkamākas. Mēs vēlējāmies nesošās koka konstrukcijas eksponēt arī interjerā. Tas bija interesants mūsu biroja būvinženieru uzdevums. Vēlējāmies izmantot koka apstrādes un mūsdienu ražošanas iespējas. Būvprojekts, tai skaitā būvkonstrukciju daļa, ir izstrādāta BIM 3D vidē, kas ļauj ēkas elementus saražot precīzi un samontēt bez liekiem koka apstrādes darbiem pašā būvobjektā. Faktiski ēka tiek salikta kā mēbele. Konstruktīvos savienojumus neredz, tā kā savienojuma elementi ir paslēpti jau ražotnē sagatavotās – iefrēzētās vietās. Interesanti, ka aprēķinos koks tiek rēķināts kā metāla savienojošo elementu ugunsdrošs aizsargslānis. Šeit izpaužas Latvijas normatīvu neelastīgā pieeja, proti, koku uztverot kā izteikti degošu materiālu.
Kā jūs vispār vērtējat koka būvniecību un tās attīstību Latvijā?
R.R.: Tieši profesionālā vidē es skatos uz to ļoti pozitīvi, jo vairums speciālistu būvniecības jomā, manuprāt, ātri „piešaujas”, izvēlas nebijušus izaicinājumus un strādā ar jaunu materiālu. Tā ir tendence, kas šajā jomā ir nozīmīga. Tomēr, ja skatāmies uz sabiedrību kopumā un īpaši uz pasūtītāju sfēru, tur noteikti vēl ir vieta izaugsmei, jo šķiet, ka cilvēkiem kopš padomju laikiem par koka ēkām arvien ir saglabājies iespaids, ka tās ir kaut kādā ziņā nedrošākas vai ne tik ilgmūžīgas. Šis aspekts, manuprāt, mums patiešām jāņem vērā – izmantot vairāk koku, jo iespējas mums pilnībā nodrošina savi resursi. Mums ir pieejami gan materiāli (t. i. koksne, iekārtas), gan arī speciālisti (rūpnīcas, projektētāji, arhitekti). Mēs varam paši radīt savus produktus no vietējiem materiāliem, un man liekas, ka tas ļauj lepoties ar minētajiem resursiem un daudz vairāk tos izmantot.
V.O.: Koks ir materiāls, kas Latvijā ir plaši pieejams, un, protams, tas ir jāizmanto. Mūsdienu koka apstrādes risinājumi – GLT, CLT u.c. – spēj nodrošināt konstrukciju augstu nestspēju un precīzu saražotās produkcijas ģeometriju. Vienlaicīgi ar ātrām montāžas iespējām, relatīvi mazo konstrukciju svaru kokam ir liels potenciāls tikt pielietotam aizvien plašāk. Sakarā ar pieprasījumu pieaug arī koka konstrukciju ražotnes, uzlabojas piedāvātais sortiments un iespējas. Līdz ar koka vizuāli estētiskajām kvalitātēm – izskatu, smaržām u.c. – koks ir specifisks būvmateriāls savas struktūras dēļ. Ir ļoti daudz koka īpašību, kuras nevar ignorēt – koka šķiedru virziens, mitruma līmenis, skaņas izolācija u.c. Konstrukciju projektēšana prasa speciālu apmācību. Arī pats būvniecības process ir jāplāno savādāk nekā metāla vai dzelzsbetona saliekamajās būvēs, kaut vai lietus faktora dēļ – paneļi jāaizsargā būvniecības laikā no ārējiem laikapstākļiem krietni rūpīgāk, salīdzinot ar citiem materiāliem.
Ēkai tiks izbūvēta unikāla apkures sistēma – kanalizācijas notekūdeņu siltummaiņu sistēma, kas tiks pieslēgta pie pilsētas maģistrālajiem kanalizācijas tīkliem. Iekārta veidota notekūdeņu siltuma atgūšanai, tālāk to novirzot ēkas apkurei un karstā ūdens apsildei. Vai varat vairāk komentēt šo faktoru?
R.R.: Veidojot projektu, Eiropas finansējuma ietvaros bija noteikta prasība, proti, lai būtu autonoma siltumapgādes sistēma. Mēs meklējām dažādus veidus, kā iegūt šādu, autonomu no atjaunojamiem resursiem, siltumapgādes sistēmu, un nonācām pie siltumsūkņiem. Klasiski siltumsūkņi ir gaisā, zemē vai ūdenī. Savukārt visiem pieminētajiem veidiem (tātad tiem, kas nāk no apkārtējās vides, – ūdenim, zemei vai gaisam) ir krietni zemāka temperatūra un attiecīgi efektivitāte, nekā tā ir kanalizācijas notekūdeņos. Līdz ar to tā bija pasūtītāja sadarbība ar Rīgas Tehnisko universitāti, un tika izdomāts, ka varētu tikt lietots tieši šāds kanalizācijas notekūdeņu siltumsūknis. To izstrādāja arī vietējie projektētāji, kas bija līdzīga stila projektu veidojuši jau Ikšķilē, bet neko tieši šādā mērogā un ar tādu kopējo sistēmu un vadību. Lai pēc iespējas pārliecinātos par inovatīvā risinājuma funkcionalitāti, mēs uzaicinājām šeit arī konsultantus – uzņēmumus, kas veido šādus produktus, tikai pēc citas sistēmas. Savā ziņā nedaudz vienkāršākus, kur pašā notekūdeņu kanalizācijas caurulē tiek ielikts minētais siltummainis. Mums gan bija nepieciešams nedaudz apjomīgāks risinājums, un vietējie speciālisti nāca klajā ar savu inovatīvu priekšlikumu, kur būtu atsevišķs rezervuārs un atzars no notekūdeņu kanalizācijas, kurā tad uzkrājas, ja nemaldos, vairāk nekā 27 kubikmetri ar notekūdeņiem. Tā tiešām ir kā neliela ēka zem zemes, kurā apmaina šo te siltumu, respektīvi, paņem siltumu no pilsētas notekūdeņiem un nogādā līdz ēkas siltumsūknim, kurš jau darbojas ar krietni augstāku efektivitāti, nekā tas būtu citos gadījumos.
V.O.: Ēkas projektēšanas uzdevumā tika izvirzītas ievērojami augstākas energoefektivitātes prasības nekā minimālajās normatīvajās ietvertās. Energoefektivitātes novērtējums apkurei zem 15kWh/m2g atbilst Passivhaus standarta prasībām. Lai to nodrošinātu, apkures sistēmai bija jārod kaut kas specifisks. Kanalizācijas rekuperācijas sistēma, kas pielietota Ogres Centrālajā bibliotēkā, ir Latvijā inovatīvs, patentēts risinājums. Sistēmu ir izstrādājis inženieris Kaspars Grīnbergs kopā ar Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju inženieru savienības priekšsēdētāju, RTU profesoru Egilu Dzelzīti. Testa režīmā šāda sistēma sagatavo karsto ūdeni Ikšķiles vidusskolai. Projekta izstrādes gaitā paralēli tika veikta kanalizācijas notekūdeņu temperatūras monitorēšana. Risinājums bija veidot zemu siltumnesēja temperatūras režīmu – siltās grīdas un iebūvētus konvektorus kopā ar siltumsūkņiem, kuru ārējais kontūrs iet caur šo kanalizācijas rekuperācijas tvertni. Šis risinājums to ļauj.Mēs sākotnēji izpētījām, kur šādas līdzīgas sistēmas pasaulē jau ir veidotas, un nonācām pie Šveices. Uzaicinājām tās pārstāvjus padalīties savā pieredzē un ņēmām vērā viņu ieteikumus mūsu kanalizācijas notekūdeņu iekārtas risinājumā un uzturēšanā.
Ēkas ātrijā tiks veidota zaļā augu siena, tās apūdeņošanai paredzēts izmantot no ēkas jumta savākto nokrišņu ūdeni. Cik būtiski tas jums šķiet?
R.R.: Sākotnēji ideja radās tieši Eiropas projekta prasību dēļ, kuras noteica, lai ēkā tiktu savākts un izmantots lietus ūdens. Daudz kur citur lietus ūdens ēkās noder tieši labierīcībām, kā ūdens podos, ar ko noskalot. Bet jāsaka, ka šī sistēma, iespējams, nestrādā tik labi, jo tai ir diezgan lielas apkopes un uzturēšanas izmaksas. Mēs prātojām, ko darīt ar šādu dabisku lietus ūdeni. Tā kā ir paredzēts, lai ēkā visu cauru gadu būtu „zaļa” noskaņa, tai ir minētā augu siena, un mums tas likās vislabākais un optimālākais risinājums – augu laistīšanai izmantot nevis pilsētas filtrēto, bet dabiski savākto lietus ūdeni. Tas šķita ļoti organiski, turklāt ļoti sasaucās ar ilgtspējīgas ēkas risinājumu.
Tāpat ir plānots uzstādīt saules paneļus elektroenerģijas ražošanai. Ko varat piebilst šajā sakarā?
R.R.: Mums,arhitektiem, pagāja ilgs laiks, vairāki mēneši, lai izpētītu un saprastu, kā katra sistēma varētu funkcionēt. Iesākumā bija versija kombinēt saules kolektorus, kas silda ūdeni un saules paneļus jeb fotovoltiskos paneļus, kuri ražo elektrību. Sapratām, ka mūsu gadījumā ekonomiskāk un praktiskāk būs veidot tieši saules paneļus kombinācijā ar efektīvajiem siltumsūkņiem, ar kanalizācijas siltumlokiem. Proti, mums ir šāda kanalizācijas notekūdeņu sistēma un siltummaiņa. Nākošais lielākais izaicinājums, kas mums bija jāpārvar, bija jautājums, kur tad tos novietot. Saules paneļiem galvenais nosacījums ir, lai tie nav noēnoti, bet mūsu ēka ir meža ielokā. Viss veiksmīgi saslēdzās ēkas L veida konfigurācijas dēļ, kura izveido aiz sevis iekšpagalmu ar stāvlaukumu, tādu kā izcirtumu jeb no kokiem brīvu zonu. Saules paneļus izvietojām nevis uz ēkas jumta, kas, iespējams, nebūtu tik ilgmūžīgi, jo tur vajadzētu papildu caurumus jumtā – stiprinājumus saules paneļiem. Virs autostāvvietas izveidojām brīvstāvošu nojumi, uz kuras mēs sākotnēji salikām 120 fotovoltiskos paneļus. Tagad skaits ir nedaudz piekoriģēts, samazināts atbilstoši izkārtojumam un jaudai, bet kopumā tas tik un tā ir diezgan iespaidīgs. Saules paneļu lauks ir pacelts otrā stāva līmenī, zem kura atrodas autonovietne, un tādā veidā šie paneļi ir skatāmi gan no bibliotēkas iekštelpām, gan no autostāvvietas.
V.O.: Prasības bibliotēkas energorisinājumiem paredzēja apkures, vēdināšanas un dzesēšanas, kā arī karstā ūdens sagatavošanai patērēto enerģiju gada griezumā saražot no atjaunojamiem energoresursiem. Veicot PHPP (Pasive house project package) aprēķinus, mēs ieguvām jaudu. Tā kā šajā Ogres pilsētas zonā ir aizliegta, piemēram, šķeldas kurināmā apkure – atjaunojama energoresursa siltuma avots, – bija jāmeklē alternatīvi varianti. Izvēle bija ēku aprīkot ar fotovoltiskajiem saules paneļiem. Šeit gribētu precizēt, ka saules paneļus mēs tieši nevēlējāmies izvietot uz ēkas jumta, lai tie nebūtu redzami no Brīvības ielas. Risinājums bija tos izlikt ēkas iekšpagalmā virs autostāvvietām, veidojot speciālu metāla konstrukciju. Analizējām reālās vides noēnojumu, lai saprastu nepieciešamo paneļu skaitu un pareizo izvietojumu.
Šī gada maijā Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, guldot ēkas pamatos kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, uzsvēra, ka jaunās bibliotēkas būvniecība bija iespējama, pateicoties neatlaidīgam un mērķtiecīgam darbam, gādājot par paliekošām vērtībām. Tāpat viņš akcentēja, ka tas ir viens no vērienīgākajiem kultūrizglītības infrastruktūras projektiem valstī. Kā jūs to varētu komentēt no savas puses?
R.R.: Pirmkārt, vērtējot pašvaldības teikto, tas man atspoguļo to, ar kādu apņēmību un ambīcijām Ogre veido savus jaunos projektus. Mēs esam izjutuši, ka pilsētas pašvaldība ir ļoti ieinteresēta un cenšas, lai šī ēka izdotos tāda, kādu viņi to vēlas. Ir manāms atbalsts projektētājiem viņu darbu procesā ar idejām, un pašvaldība arī uzklausa ieteikumus. Savukārt mēs strādājam, lai viss izdotos. Mūsu piedāvātā pieeja bibliotēkai – lai tā ir ne tikai kā klasiska bibliotēka, bet pat vairāk kā atvērta vieta ar vasarnīcas identitāti, kurā cilvēki var doties ne tikai smelties informāciju un mācīties no grāmatām, bet arī gūt no kopīgās saskarsmes un pieredzes. Projekta ietvaros piedomājam pie plašākām telpām ar iespēju tajā pašā laikā atrast mazākas un intīmākās, noslēgtākas vietas. Līdz ar to lasītavas tiek veidotas tādas, lai cilvēki tajās brīvi sazinātos, bet tajā pašā laikā varētu atrast savu vietiņu, kur justies privāti, netraucēti un patiesi mājīgi. Lai nebūtu tikai klasiska biroja vai bibliotēkas vide, bet drīzāk tas plānots kā atvērts, sabiedrisks centrs, uz kuru cilvēki nāk labprāt un pavada tajā laiku, brīvi izpaužoties un sadarbojoties.
V.O.: Šajā sakarā es gribētu uzsvērt, ka mērķtiecīgā un neatlaidīgā veikuma pamatā ir komandas ilgstoša saprašanās. Projektēšanas process aizsākās pirms nepilniem trīs gadiem. Jau no paša sākuma mūsu PBR birojā šis projekts ir ticis īpašā statusā, jo uzreiz sajutām pievienoto vērtību, ko projekta realizācija dos Ogres iedzīvotājiem un pilsētvidei, gan arī pašiem bija liels izaicinājums atrisināt daudzos uzdevumus, kas tika ietverti projektēšanas uzdevumā.
Jaunās ēkas būvniecību plānots pabeigt līdz 2021. gada pavasarim. Vai Jums ir informācija par to, cik tālu šobrīd tā pavirzījusies?
R.R.: Mēs regulāri braucam uz objektu un apsekojam progresu, patlaban darbi rit pēc grafika. Ēkai visas koka konstrukcijas ir samontētas, un drīzumā pati ēka būs zem jumta. Ir jau sākta arī teritorijas labiekārtošana līdz ar ceļa izveidi un izbūvētas vairākas inženiersistēmas. Tai skaitā iepriekš minētā kanalizācijas vai notekūdeņu rekuperācijas sistēma. Līdz ar to jāteic, ka viss pakāpeniski virzās uz priekšu.
V.O.: Protams, esam informēti par būvniecības procesu, jo veicam būvprojekta autoruzraudzību. Mūsu būvinženieri seko līdzi konstrukciju montāžai. Ēkai šobrīd tiek veidotas jumta konstrukcijas un segums, lai līdz ar ziemas iestāšanos varētu uzsākt iekšdarbus. Paralēli visam izstrādājam interjera risinājumus.
Rūdi, Jūs šim projektam pieķērāties, vēl būdams RTU Arhitektūras fakultātes students.
R.R.: Jā, tas stāsts ir diezgan pagarš. Sākumā es vienkārši biju aktīvs studentu pašpārvaldes loceklis, un tad, organizējot dažādus tās pasākumus un darbnīcas, pie manis pienāca vadītājs, teica, ka Ogrē pašvaldība vēlas sarīkot kādu studentiem veltītu sanākšanu un piedāvāja man turp aizbraukt. Es piekritu, man tobrīd bija brīvs laiks. Izrādījās, ka Ogrē meklēja kādu atsaucīgo. Mēs ar vietējiem vadītājiem par viņu ieceri aprunājāmies, un toreiz es viņiem tādu studentu skicīti vien uztaisīju. Gāja laiks, tas bija apmēram trīs gadus vēlāk, pēc tās skices izveidošanas man drīzumā bija jāsāk taisīt diplomdarbu. Tad es arī nolēmu, ka – jā, tas ir nudien interesants projekts, ko varētu paturpināt. Tā arī sanāca, ka attīstīju Arhitektūras fakultātē to kā savu diploma jeb maģistra darbu. Es aizstāvēju savu veikumu RTU, pabeidzu augstskolu. Un tad interesanti sakrita, ka pienāca brīdis, ka Ogres pašvaldība bija nobriedusi tam, ka beidzot ir jābūvē bibliotēka. Tad tas bija kļuvis atvērta projekta iepirkums, kurā mēs piedalījāmies kopā ar savu arhitektu biroju. Mēs arī uzvarējām. Notikumi savirknējās neparasti, un man bija iespēja turpināt veidot šo projektu, kuru es biju sācis jau studiju laikā.
Kā jūs abi esat sadalījuši savus darbus – ko kurš paņēma uz saviem pleciem?
R.R.: Protams, man uzreiz jāuzsver, ka šāda mēroga un komplicētības būve ar inovatīvām tehnoloģijām un konstrukcijām noteikti nav studentu īstenojams projekts. Tādēļ bija nepieciešams arhitektu birojs, gan lai startētu konkursā, gan lai projekts vispār varētu tikt īstenots. Mēs ar Valdi Onkeli strādājām pie šī projekta cieši kopā diendienā. Es faktiski izstrādāju arhitektūras detalizēto risinājumu un interjera sadaļas, veicu tiešo komunikāciju ar pārējo sadaļu speciālistiem un būvnieku, koordinēju projektu. Savukārt Valdis kā atbildīgais arhitekts rūpīgi seko līdzi projekta attīstībai, uzrauga, ko daru es un visi pārējie projektā iesaistītie speciālisti, laicīgi norāda, kam vairāk jāpievērš uzmanība, un pārvalda, organizē projekta izstrādi kopumā. Viņš ir patiešām pieredzējis, prot īstajā brīdī pateikt, kam nedrīkst paiet garām, kādi varētu būt risinājumi. Visas idejas, kuras piedāvāju, apspriežu ar viņu kopā. Līdz ar to viņš principā gan uzrauga, gan arī vada manu darbu pie šī projekta.
Mūsu birojs izstrādā arī būvkonstrukciju sadaļu, tā kā mani kolēģi arī ir tie, kas ir aprēķinājuši visas koka, metāla konstrukcijas, un tas ir īpašs mūsu biroja pluss – gan arhitekti, gan būvkonstruktori strādā kopā vienuviet. Līdz ar to varam profesionāli daudz raitāk un precīzāk projektēt šādas sarežģītas ēkas. Tas ir liels pienesums no mūsu biroja puses.
V.O.: Šeit es gribētu piebilst, ka Ogres Centrālās bibliotēkas būvprojekts sastāv no 17 atsevišķām sadaļām. Katru no tām izstrādā inženieri. Arhitektūras sadaļa, lai arī, protams, galvenā, ir tikai viena no tām. Tālab jāuzsver, ka būvprojekts nozīmē plašu nozares speciālistu un visas komandas iesaisti. Ēkas, jo īpaši Ogres bibliotēkas gadījumā, kļūst aizvien viedākas. Tehnoloģijas attīstās ārkārtīgi strauji, un katras sadaļas speciālisti seko līdzi tendencēm. Veiksmīga būvprojekta realizācija ir iespējama, tikai prasmīgi apvienojot šos speciālistus. Gribētu pateikt lielu paldies katram no viņiem!
Bibliotēka jau tiek dēvēta par Ogres Gaismas pili. Vai piekrītat šim apzīmējumam?
R.R.: Man noteikti nav pamata ko iebilst. Gaismas pils gan saistās ar Latvijas Nacionālo bibliotēku Rīgā. Tā šobrīd ir galvenā bibliotēka, tur man patīk atrasties. Uzskatu, ka tas ir nozīmīgs pienesums Latvijai.
Taču Ogrē tā tomēr būs cita sajūta, un, es domāju, tīri lai nejuktu, varētu izdomāt arī kādu unikālu nosaukumu. Bet sajūtu un nozīmības ziņā es uzskatu, ka tā ir Ogres Gaismas pils.
V.O.: Hmm, nebiju dzirdējis, ka šāds apzīmējums tiek piedēvēts Ogres Centrālajai bibliotēkai. Ogres gadījumā bibliotēka ir veidota ar vērienu, ar lielu pietāti pret vēsturiskās apbūves formām, būvi integrējot vecās bibliotēkas apbūves vietā, saglabājot tur augošos kokus. Šis varbūt ir aspekts, kas mulsina salīdzinājumā, jo Latvijas Nacionālā bibliotēka tomēr ir krietni „agresīvāk” iesēdināta Pārdaugavas ainavā, nojaucot vairākas vēsturiskas ēkas, atpērkot dzīvokļus un izmitinot to iedzīvotājus citur. Tāpēc ceru, ka Ogres Centrālā bibliotēka tomēr iegūs pati savu, individuālu nosaukumu. Turklāt – ēka jau ir tikai čaula. Patieso gaismu pilsētai dos tās realizētais saturs, projekti, iniciatīvas, notikumi…
Kādi ir jūsu abu nākotnes plāni? Gan jau ar koka konstrukcijām saistīti, vai ne?
R.R.: Noteikti turpināt pēc iespējas vairāk attīstīt ilgtspējīgu ēku būvniecību Latvijā. Un koks tajā visā ļoti labi iederas. Tas ir materiāls, kuru es jau no bērnības pazīstu, jo palīdzēju tētim viņa kokapstrādes darbnīcā. Manuprāt, ar to saistās mūsu iespējas, lai no tā kaut ko arī turpmāk veidotu un atzītu tā potenciālu. Ar to mēs varam vairāk lepoties, jo tiešām koks ir nozīmīgs Latvijas resurss, tā ir mūsu valsts bagātība. Principā es noteikti esmu ļoti atvērts iespējām un domāju, ka jāskatās, kas kurā brīdī ir labākais, ko es varu darīt. Sabiedriski nozīmīgu ēku veidošana no koka konstrukcijām ir vērtīgs un jēgpilns izaicinājums, kuram labprāt veltu savu laiku un enerģiju. Un, ja kādā brīdī redzēšu, ka varu attīstīt sevi un palīdzēt sabiedrībai vēl kādā nozīmīgā, labā veidā, tad viennozīmīgi tam pieslēgšos.
V.O.: Ir teiciens: „Gribi sasmīdināt Dievu? Izstāsti viņam savus nākotnes plānus!”
Bet, ja nopietni, vēlos turpināt mūsu PBR biroja (kolektīva) iesākto virzienu – piedāvāt kvalitatīvas arhitektūras un būvkonstrukciju risinājumus un būt daļai no Latvijas vides veidotājiem.
Man ir ļoti stipra komanda – kolēģi, uz kuriem varu paļauties un ar kuriem rēķināties, kuru profesionalitāti augstu vērtēju. Kā uzņēmuma vadītājs vēlos noturēt un pilnveidot šo komandu, raudzīties un iet vienā – labas arhitektūras – virzienā.
Teksts: Ilona Noriete