Kā jau ir ierasts, ik gadu pavasara beigās tiek pasniegta Latvijas Arhitektūras Lielā gada balva. Par laureātu, saņemot augstāko apbalvojumu nozarē – zelta ananasu, šogad atzīta Sāls māja Pāvilostā un tās autore Brigita Bula („Brigita Bula arhitekti”). Viņu tad arī aicinājām uz sarunu, lai saliktu akcentus viņas jaunrades peripetijās.
Ko jūs sarunas sākumā varētu izstāstīt par savu projektu Sāls māja Pāvilostā, par kuru saņēmāt Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu jeb zelta ananasu?
Sāls māja atrodas Pāvilostas vēsturiskā centra malā, kvartālu apbūvē, kur visas ielas, perpendikulāri krustojoties, ved uz jūru. Būves apjoms ievilkts piejūras pļavā kā šaura, gara līnija, saglabājot reljefa un pļavas unikālo raksturu. Māja ir kā pirmā kāpa, kas uztver visu jūras vēja nesto sāli, tāpēc apdarē izvēlēts kaļķa apmetums, kas pēc savas struktūras un toņa atgādina rupju sāli.
Vienstāva apjoma šķērsgriezums sasaucas ar vecajām Pāvilostas pilsētas zvejnieku mājām, interjerā atveroties pilnā augstumā un platumā. Vaļējas telpas mijas ar slēgtām, veidojot mainīgu plašuma, caurredzamības un intimitātes sajūtu.
Māja veidota kā vienkārša čaula, kas norobežo gabaliņu no apkārtnes, saglabājot dabai tuvu, autentisku un mierīgu sajūtu gan ārtelpā, gan iekštelpā.
Tātad par mājas projektu, par ēkas toni... Bet kā ar būvniecības procesā izmantotajiem materiāliem?
Būvniecībā un iekārtojumā maksimāli izmantoti vietēji pieejami, dabīgi materiāli. Būvmateriāli izvēlēti piemēroti vietējam klimatam, pilsētas un dabas videi.
Pāvilostā ir mērens klimats, bet spēcīgs vējš, tāpēc ēka būvēta no abpusēji ar kaļķi apmestiem bieziem monolītiem vēju necaurlaidīgiem gāzbetona blokiem, iztiekot bez papildu siltinājuma. Virsmām nav dekoratīvas apdares, tādējādi parādot izmantoto būvmateriālu būtību. Līdz ar to iespējams vienkārši skaists gan ēkas novecošanas, gan atjaunošanas process — gan katra plaisa, gan rūsas notecējums ir savā vietā, jo tāda ir lietu dabīgā kārtība.
Ēkas vienkāršajā arhitektūrā uzsvars likts uz kvalitatīvām detaļām.
Lūdzu, izstāstiet par to, kādi vēl pasākumi veikti, lai, teiksim, palielinātu ēkas energoefektivitāti?
Mājā ir gaisa rekuperācijas sistēma, kombinēta gaisa – ūdens siltumsūkņa un malkas apkures sistēma grīdā, kas ir gan ekonomisks, gan komfortabls risinājums. Stiklotajām plaknēm izmantots pretsaules pārklājums. Tā kā rāmji visvairāk laiž cauri aukstumu, logi bez tiem blīvi iestrādāti mūrī un tiem nav veramu daļu. Dabīgā ventilācija nodrošināta caur blīvām veramām – atgāžamām durvīm katrā telpā.
Un kam uzticējāt realizēt pietiekami savdabīgo un Pāvilostai varbūt novatoriski izaicinošo projektu?
Jau ēku projektējot, domāju par to, ka būvniecībā tiks izmantots vietējais darbaspēks, jo tas ir viens no ilgtspējīgas būvniecības pamatprincipiem. Ņemta vērā situācija darba tirgū, kad nav pieejams kvalificēts darbaspēks sarežģītu, piemēram, koka savienojumu izbūvei. Tāpēc bija jāskatās, kādas prasmes meistariem ir pieejamas, lai varētu uzbūvēt māju atbilstoši mūsdienu tehnoloģijām un prasībām.
Vairāk par projektu | Sāls māja
Kas, jūsuprāt, žūrijai lika izšķirties šo zelta ananasu piešķirt tieši jūsu veidotajam projektam Pāvilostā?
Balvai izvēlos iesniegt darbus, kuros pateikts kaut kas būtiski jauns, ko vēlētos parādīt sabiedrībai. Ar arhitektūru kaut kas jāpasaka, citādi tā ir tikai būvniecība. Tā ir pirmā atbildes daļa, kāpēc vispār iesniedzu darbus konkursā. Savukārt balva, protams, palīdz sadzirdēt manis teikto. Domāju, ka žūrija novērtēja mana veikuma jauno meklējumu un atradumu komplektu.
Mūsdienās daudzi cilvēki mēģina atdarināt vēsturiskas lietas, nesaprotot, kāpēc kaut kas kādreiz tika darīts tieši tā, kā arī neizpētot vietas kontekstu. Svarīgi saglabāt tos tradicionālās būvniecības principus, kurus konkrētajā gadījumā nosaka, piemēram, tas, ka Pāvilostā bieži pūš spēcīgs jūras vējš, bet nav auksts. Līdz ar to mājas Pāvilostā vēsturiski izskatījušās atšķirīgi kā citur Latvijā, un tām arī mūsdienās būtu jāatšķiras no citiem Latvijas reģioniem.
Ar Sāls māju es mēģinu parādīt, kā konkrētās vietas būvniecības vēsturi, klimatiskās, estētiskās, vides prasības iespējams interpretēt laikmetīgā veidā, nekopējot, bet novērtējot un saliekot kopā tradīcijas, mūsdienu būvniecības un tehnoloģiju iespējas ar dzīves telpas mūsdienu prasībām un cilvēku vēlmi dzīvot komfortabli.
Kā sanācis, ka jūsu veikums lielākoties saistīts tieši ar Pāvilostu?
Pāvilostā dzīvo man tuvi cilvēki, kuri mani labi pazīst un atbalsta manu domāšanas veidu, manas idejas, tāpēc arī iespējams tās īstenot.
Pāvilostā ir pat viena laiva, uz kuras ir jūsu – Brigitas – vārds.
Manā vārdā nosauktā laiva ir pateicība par manis padarītajā darbā ielikto virsvērtību – domāšanu. Ne tikai par projektu, būvi, bet arī par sakarībām un pozitīvajām sekām, kādas manas kā projektētāja darbības atstāj, piemēram, uz biznesu.
Kā jums šķiet, kādi trumpji jums ļāva kļūt par tik pazīstamu un atzītu arhitekti?
Manā portfolio ir gan lieli, gan mazi objekti – no laikmetīgās mākslas muzeja un Rīgas cirka rekonstrukcijas konkursiem, lielu starptautisko uzņēmumu birojiem (Accenture Latvia, Swedbank) līdz kafejnīcām un privātmājām reģionos. Dažkārt veidoju arī izstāžu dizainu. Visus šos projektus vieno viena lieta –rūpīga iedziļināšanās vietā, kontekstā un cilvēku vajadzībās, kā arī projekta rūpīga izstrāde, mērķtiecīga detalizācija un izsekošana tā īstenošanas gaitai. Tieši domāšana par lietām ar lielu iedziļināšanos un konsekvence ir tas, kas manu darbu, iespējams, atšķir no pārējiem.
Pirmais arhitektūras darbs, kas ieguva publisku atzinību, ir brīvdienu māja „Lapiņas” Kaltenē, kas tika izstrādāts vecākiem. Tas ieguva Arhitektūras gada balvu, kas tad arī esot bijis pamats biroja dibināšanai. Lūdzu, izstāstiet ko vairāk par šo jūsu dzīves posmu.
Tas bija krīzes laiks, kad labprātīgi aizgāju no „Arhis” biroja, jo nelikās labi tērēt īpašnieku naudu, nestrādājot tik intensīvi, kā bija pierasts ekonomiskās izaugsmes gados. Parādījās mazāka mēroga projektu piedāvājumi, kur, salīdzinot ar Rīgas lidostu un citām liela vēriena būvēm, vairāk uzmanības varēja pievērst individuālām detaļām un cilvēku savstarpējām attiecībām. Tajā laikā bija iespēja darboties arī starpdisciplināros projektos – kopā ar arhitekti Ievu Zībārti un dizaineri Ingunu Eleri nodibinājām dizaina un grāmatu veikalu „Lukabuka”, kas kļuva par populāru notikumu vietu, atrazdamies Latvijas Mākslinieku savienības ēkā, vēlāk Operā un veikalā „Riija”. Tā visa ir neatsverama pieredze, kas veidojusi un turpina veidot manu domāšanu.
Jūs uzskatāt, ka arhitektūrai jābūt vienotai ar iekārtojumu, ar interjeru?
Jebkura ēka ir čaula, kas nodala mūsu dzīves telpu no apkārtējās pasaules. Tas viss ir vienots organisms. Ārtelpā, dabā nav nesvarīgu lietu – zinām, ka pat nelielas izmaiņas dabā spēj ļoti ietekmēt notiekošos procesus. Tāpēc arī iekštelpai vajadzētu būt saskanīgai ar ārtelpu, sākot ar lielām lietām līdz sīkumiem, lai cilvēki tajā justos komfortabli, piederīgi, tā teikt, savā ādā. No praktiskā viedokļa – ir daudz izdevīgāk, jau būvējot māju, domāt arī par interjeru, iekārtojumu. Jo tad nenākas ko darīt divkārt – būvniecības materiāli var tikt kvalitatīvi izmantoti un kalpot labi arī bez lieka dekorāciju slāņa. Dekorēšanai ir gadsimtiem ilga vēsture, bet mūsdienās to piekopj tikai tādās praksēs, kas nedomā par ekoloģisku un ilgtspējīgu sabiedrības attīstību, kā arī par savu bērnu nākotni veselīgā pasaulē.
Esat izteikusies, ka projektēšanas procesa pamatā jums ir divas lietas: pirmā ir informācijas vākšana, radošā daļa, iztēle, iedvesma. Otra neatņemama puse ir zināšanu un prasmju disciplinēta lietošana, kas ļauj pārbaudīt un īstenot iedvesmas radīto.
Jā, tieši tā arī uzskatu. Ir daudz cilvēku ar idejām. Tas, kas piedod tām vērtību, ir prasme šīs idejas pamatot un īstenot.
Kā arhitekte nestrādājat viena – jums, kā pati sakāt, ir sava sapņu komanda.
Nu jau sešus gadus tā ir kompānija „Brigita Bula arhitekti” – mana komanda un cilvēki ārpus mana biroja, ar kuriem pastāvīgi sadarbojos. To tiešām var saukt par manu sapņu komandu, jo mēģinu izvēlēties un sadarboties ar cilvēkiem, ar kuriem man sakrīt domāšanas veids, respektīvi, kopā darbojamies rūpīgi, ar iedziļināšanos.
Ko sarunas nobeigumā jūs gribētu novēlēt saviem esošajiem un potenciālajiem klientiem?
Veiksmīga arhitektūras projekta pamatā ir klienta un arhitekta savstarpēja uzticēšanās, katras būvniecības procesā iesaistītās puses vietas un pienākuma apzināšanās. Ļoti svarīgi ir sava iecerētā projekta veidošanai izraudzīties arhitektu, ar kuru ir cilvēciska saskaņa un kuram uzticaties. Klienti šajā procesā ir tikpat svarīgi kā nolīgtie profesionāļi. Pasūtot projektu, ir jāizdomā un jāizstāsta savs redzējums un vajadzības, cik vien labi iespējams, turklāt vairāk atbildot uz jautājumiem: kā vēlamies justies jaunajās telpās, ko tiecamies panākt, kas mums vispār dzīvē patīk. Neviens arhitekts neredz klientam cauri, un nav jau arī universālu atbilžu. Tad arhitekts var, iespējams, negaidīti un neparasti, turklāt labāk, nekā esat iedomājies, profesionāli interpretēt klienta vajadzību, piedāvājot īsto redzējumu un risinājumu.
Vairāk par projektu | Sāls māja
Teksts: Ilona Noriete