Nule kā vietnē būvlaukums.lv publicēta intervija ar Latvijas Arhitektūras gada balvas „Zelta ananass” ieguvēju – arhitekti Brigitu Bulu. Kā jau ierasts, balvas pasniegšanas ceremonijā tika nominēti arī otrās vietas ieguvēji. Vienu no trim „Sudraba ananasiem” šogad saņēma Alūksnes bānīša stacija un tās veidotāji – dizaina birojs H2E, kura dibinātāji ir Ingūna un Holgers Eleri.
Žūrija Alūksnes bānīša staciju aprakstīja ar vārdiem: „Šo ēku var lasīt kā stāstu. Tas ir stāsts par kustību, kas virza mūs. Līdzās pievilcīgajai un dinamiskajai funkcijai jāizceļ vēl kāds spēks – ciešās attiecības ar sabiedrību un vietējo iedzīvotāju iesaiste.” „Sudraba ananass” nav vienīgais apbalvojums, ko par šo projektu saņēma dizaina birojs H2E. Lai par to visu uzzinātu vairāk, uz sarunu aicinājām dizaineri, biroja H2E līdzdibinātāju, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesori Ingūnu Eleri.
Jūsu dizaina birojs par Alūksnes bānīša stacijas multimediālo ekspozīciju nupat kā ieguva ne vien Latvijas Arhitektūras gada balvu „Sudraba ananass”, bet arī Amerikā saņēma prestižo SEGD Global Design Awards dizaina balvu. Lūdzu, pastāstiet nedaudz vairāk par šo unikālo jūsu radīto ekspozīciju.
Svarīgs ir konteksts – Alūksnes stacijas šķūnis, kurā izvietota šī ekspozīcija. Tas ir stāsts par Alūksnes–Gulbenes bānīti, ko rādām trīs aspektos: pirmais ir sociālais, uzsverot, ar ko šis bānītis ir svarīgs vietējai sabiedrībai, nākamais ir saistīts ar Eiropu, parādot, kā tas iekļaujas Eiropas dzelzceļa kontekstā, kopējā attīstībā, bet trešais ir tehniskais aspekts, kas saistīts ar dzelzceļa tehniskiem parametriem, respektīvi, ir izvietoti visi sliežu platumi, kas mums ir Latvijā bijuši vai ir, ieskaitot Eiropas standartu, kas būs tuvākajā nākotnē. Alūksnes bānītis ir unikāls, jo tā ir vienīgā šaursliežu dzelzceļa līnija Baltijā, kas darbojas un kur vilcieniņš kursē ik dienu. Svarīgs arī veids, kādu mēs esam izvēlējušies, lai stāstītu šo stāstu – radīt kustības ilūziju statiskā telpā. Mēs apzināmies, ka neesam nekāda nomale – mums ir, ar ko lepoties, ko parādīt un pastāstīt pasaulei.
Kā jums radās ideja un iespēja projektēt Alūksnes bānīša staciju?
Alūksnes pašvaldība iniciēja šo projektu, rūpējoties par vietējo industriālo kultūras mantojumu. Tātad tā nav mūsu ideja, mēs esam dizaineri, kuri strādā ar pasūtītāju, pēc labākās sirdsapziņas izpildot savu darbu. Šajā gadījumā mūsu uzdevums bija saistoši pastāstīt par Alūksnes bānīti.
Kāds bija ekspozīcijas dizaina mērķis?
Dizaina koncepts bija saistīts ar veidu, kā mēs, analizējot apkārtni un veicot izpēti, stāstīsim stāstu. Vispirms definējām jau minētos trīs saturiskos aspektus, lai arhitektes Ināras Caunītes rekonstruētajā stacijas bagāžas šķūnī veidotu jaunu pieredzi, ņemot vērā, ka tā reiz bija stacijas bagāžas glabātuve, un izvēršot ideju, ka tagad tur glabājas nevis sūtījumi, pakas, maisi, bet gan informācija. Vēl mēs mēģinām šajā vietā radīt ceļojumu laikā un telpā, braucot ar bānīti cauri desmit stacijām Gulbenes–Alūksnes dzelzceļa posmā. Ideja radās izpētes procesā, apzinoties, kāds ir lokālo stāstu potenciāls, kāda ir izjūta, braucot ar bānīti, kāda ir pašas ēkas tektonika.
Vairāk par projektu | Alūksnes Bānīša stacija
Jūs varat būt lepni, ka ar savu darbu un dizainu esat ierindojuši Alūksnes pilsētu blakus tādām metropolēm kā Sanfrancisko, Vašingtona, Ņujorka, kas ir bagātas neskaitāmiem izciliem dizaina paraugiem.
Jā, tā ir. Šajā konkursā bānītis tiešām konkurēja ar tādu pasaules metropoļu kā Ņujorka un Vašingtona ekspozīcijām. Tie ir lieli megabudžeta projekti, tomēr tieši mūsu bānīša ekspozīcijas dizaina risinājums ieguva galveno balvu. Tātad mēs ne ar ko neesam sliktāki un arī mums ir, ko parādīt un ar ko lepoties.
Kā reaģēja Alūksnes pašvaldība, uzzinot, ka esat ieguvuši tik prestižu starptautisku balvu? Alūksnes vārds tiešām ir izskanējis pasaules mērogā.
Protams, viņi bija ļoti iepriecināti. Mums ar Alūksnes pašvaldību tiešām ir izveidojusies ļoti laba, profesionāla sadarbība, un esmu gandarīta par to. Ir prieks, ka mēs ar savu darbu varam izvest Alūksni pasaulē, un tas ir nozīmīgi gan alūksniešiem, gan arī mums pašiem. Turklāt Alūksnei bija divas balvas – gan šķūnis ar jauno „bagāžu”, gan arī makšķernieku soliņi Alūksnes ezera krastā. Tā ir Holgera Elera ideja par purva cūkausīšiem. Tā sauc puķi, kas aug purvainās vietās. Makšķernieku soliņi ir šo augu interpretācija. Tas arī ir veids, kā, izmantojot dizainu, cīnīties par uzmanību un tūristu piesaisti.
Vairāk par projektu | Makšķernieku soli
Šī nav pirmā reize, kad dizaina birojs H2E ieguvis prestižo SEGD Global Design Awards balvu?
Jā, mēs saņēmām šādu balvu arī 2016. gadā par īslaicīgu ekspozīciju „Informācija” Latvijas Mākslas akadēmijā. Tā stāstīja par to, kas notiek grafikas dizainā Latvijā, parādot labākos paraugus visās grafikas dizaina jomās. Tas bija Kultūras ministrijas iniciētais pasākumu cikls „Dizaina manifestācija”, kurā mēs bijām gan kuratori, gan dizaineri, gan organizatori.
Pēdējos trīs gadus jūsu dizaina birojs organizē Latvijas dizaina gada balvu. Kāds ir jūsu redzējums par to, kā mainās un attīstās nozare, kādas ir tās perspektīvas?
Organizēt nacionālas nozīmes dizaina balvu ir Kultūras ministrijas iniciatīva. Dizaineriem ir ļoti svarīgi runāt par dizainu ar sabiedrību. Latvijā ir daudz labu dizaina paraugu, tikai šo tēmu palaikam palaiž garām. Konkurss ir viens no veidiem, kādā notiek saruna ar sabiedrību.
Jūs abi esat dizaineri, kuri alkst stāstīt intriģējošus un jēgpilnus stāstus jaunos veidos, veicinot nestandarta radošumu un saistošu komunikāciju.
Mēs visu laiku meklējam veidus, kā labāk pastāstīt kādu stāstu. Katrs mūsu darbs ir unikāls un atšķirīgs. Arī situācijas un uzdevumi ir dažādi, tāpēc mums ir tik saistoši strādāt, jo nekas neatkārtojas.
Jūsu dizaina birojs pievēršas vēsturiskiem objektiem. Jūs, piemēram, veidojāt Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes memoriālo muzeju Salgales pagasta „Aučos”. Kas piesaista tieši vēsturiskiem objektiem?
Tā ir sakritība, ka mūsu uzdevumi ir bijuši tieši tādi. Mēs esam starpdisciplinārs dizaina birojs, kas strādā gan ar telpu, gan grafiku. Mēs ļoti daudz strādājam arī ar biroja telpu interjeru, piemēram, „JCDecaux Latvia” un grafikas dizainu, piemēram, esam veidojuši gan Liepājas pilsētas, gan Alūksnes, gan, piemēram, arhitektu „Didrihsons&Didrihsons” grafisko indentitāti. Lai gan, ja padomā, ir tiesa, ka redzamākās ir tieši vēsturiskās ekspozīcijas. Man patīk šādi uzdevumi, jo tie ir saturiski ļoti interesanti, turklāt katrai tautai ir ārkārtīgi būtiski saprast savu vēsturi, un mūsējā ir pietiekami sarežģīta.
Esat izteikusies, ka jums svarīga starpdisciplināra komanda – bez tās nekad nav iespējama īsti laba sadarbība.
Jā, jebkuram šādam projektam, īpaši veidojot dažādas ekspozīcijas, ir starpdisciplinārais aspekts. Šajā jaunradē nepiedalās tikai dizaineri vien, savu roku pieliek arī vēsturnieki, dramaturgi, datorspeciālisti u. c. Dizainers viens pats nevar zināt visu, tāpēc ir būtiski, lai apkārt būtu gudri cilvēki un kopā varētu atrisināt visas problēmas. Šāds komandas darbs nebūt nav radies nesen, tā strādājuši jau Bauhaus skolas laikos (1919. gadā Vācijā, Veimārā, dibināta augstākā celtniecības un mākslinieciskās konstruēšanas skola), kad mijiedarbojās arhitekti, amatnieki un inženieri. Tā mūsdienās strādā ļoti daudzas komandas.
Jums kā dizaineriem noteikti ļoti svarīga ir arī abpusēja uzticēšanās.
Tā ir būtiska. Interesanti, ka no mums gaida tieši radošumu, bet bieži vien patiesi radošas lietas uzreiz netiek pieņemtas tāpēc, ka cilvēki baidās no šādiem risinājumiem, jo agrāk neviens tā nav darījis. Tas, protams, ir risks, bet, ja gribas izdarīt tiešām unikālas lietas un saņemt pasaules līmeņa balvas, tad ir jāriskē. Nevienu neinteresē, teiksim, „piektais tējas uzlējums” – kopija no kāda Ņujorkas vai Amsterdamas muzeja. Cilvēki grib redzēt to, kas mums šeit ir unikāls, bet to zināt un parādīt varam tikai mēs paši.
Sāpīga tēma parasti jums esot projekta izstrādei atvēlētais laiks – tā lielākoties pietrūkstot.
Lai taptu kaut kas patiesi labs, lai domātu, pētītu, radītu idejas, tās attīstītu un realizētu, ir vajadzīgs laiks. Mēs ļoti cenšamies to uzsvērt – proti, skaidrot, kāds ir dizaina process, kad katrs posms ir būtisks. Mēs nevaram tikt pie rezultāta, ja neesam veikuši izpēti. Mēs nevaram veidot tehnisko projektu, kamēr nav izveidota darba koncepcija. Lai izvēlētos vienu koncepciju, pirms tam ir jārada vairāki varianti, tāpēc runāt par laika nozīmi dizaina procesā, manuprāt, ir svarīgi, jo tas ir darbs, kad dizainers stundu pa stundai, minūti pa minūtei domā, zīmē, rasē, pēta un strādā. Protams, var būt, ka, ejot pa ielu, pēkšņi ienāk prātā ģeniāls risinājums, un tā arī gadās, bet, lai tas notiktu, jābūt tam sagatavotam.
Vēl viena tēma, par ko gribas parunāt, – esat uzsvērusi, ka, jūsuprāt, labs rezultāts atkarīgs no labi izveidota konkursa nolikuma.
Mēs ļoti bieži piedalāmies konkursos, un tas vienmēr ir izaicinājums. Latvijā ir diezgan sarežģīti konkursu nolikumi, bieži prasot gatavu tehnisko projektu līdz pat radiatora risinājumam, kas, manuprāt, ir konkursa stadijā ir lieki. Mana starptautiskā pieredze liecina, ka, lai izvēlētos labāko komandu, ar kuru strādāt, bieži pietiek ar portfolio, tāmi un informāciju par pretendenta iepriekšējo darba pieredzi.
Abi esat arī Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogi. Tieši darbs ar studentiem liekot jums pilnīgot savas zināšanas un visu laiku būt formā.
Pedagoga darbs padara mūs par labākiem dizaineriem, jo visu laiku ir jābūt formā, ir jāzina, kas notiek, un tā savā ziņā ir prakse, kas savukārt dod spēku teorijai. Tās nav teorētiskas lekcijas, kuras mēs pasniedzam, tas ir metodisks dizaina process, kurā mēs ar studentiem risinām dažādus uzdevumus, piemēram, veikalu telpu jaunās dizaina stratēģijas vai nesen Holgera Elera „Pieredzes dizaina” kursa uzdevums – kā ar dizaina palīdzību risināt vientulības un depresijas problēmu.
Man patīk šis izaicinājums. Jā, bieži vien abus pienākumus ir grūti savienot, tomēr, gatavojoties lekcijām, es arī noformulēju sev daudzas aktuālas lietas.
Kāds sarunas nobeigumā ir jūsu vēlējums saviem esošajiem un potenciālajiem klientiem, kā arī vispār Latvijas sabiedrībai?
Novēlētu biežāk izmantot profesionālu dizaineru pakalpojumus, jo dizains var „iedot spēku” gan produktiem, gan pakalpojumiem, gan procesiem. Man jāpasaka paldies saviem klientiem par uzticēšanos un jānovēl pārējiem atrast savu dizaineru, ar kuru var izveidoties laba sadarbība.
Es tiešām ticu, ka ar dizainu, veicot mums uzticētos darbus, mēs varam darīt pasauli labāku, sakārtotāku, saprotamāku.
Apskatīt projektu | Alūksnes Bānīša stacija
Apskatīt projektu | Makšķernieku soli
Teksts: Ilona Noriete