Dizaina biroja H2E līdzdibinātājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Holgers Elers darbojas dažādās starpdisciplinārās dizaina jomās un rada unikālus projektus. Tieši viņš nupat izvirzīts par ADC 100 gadu balvas „The One Club for Creativity” žūrijas locekli. ADC Gada balva, daļa no Radošuma kluba „The One Club for Creativity”, ir pasaulē senākais nepārtraukti darbojošās industrijas balvas šovs. Tagad, virzoties uz savu 100. gadadienu, šīs balvas svin paši labākie reklāmas, digitālo mediju, grafikas un publikāciju dizainā, iepakojuma un produktu dizainā, kustībā, pieredzes un telpiskajā dizainā, fotogrāfijā, ilustrācijā un modes dizainā ar fokusu uz mākslinieciskumu un meistarību. Šoreiz mūsu sarunas viesis tātad ir dizainers HOLGERS ELERS.
Savā Facebook lapā rakstāt, ka esat pagodināts, jo esat izvirzīts par ADC 100 gadu balvas „The One Club for Creativity” žūrijas locekli. Arī mēs katrs varam būt lepni, ka tieši dizainers no Latvijas ir uzaicināts pievienoties šim ievērojamajam starptautisko vērtētāju kolektīvam. Kāda jums pašam ir sajūta?
Brīnišķīga! Es satikšu savus kolēģus no visas pasaules. Tiesa gan, šoreiz tikai attālināti. Taču mums būs arī diskusiju sesija. Mums būs jāvērtē konkrēti projekti, tad arī varēsim diskutēt. Būs labs pasākums un viedokļu apmaiņa profesionālā ziņā.
Vai jūs pārsteidza tas, ka tikāt apstiprināts par žūrijas locekli, vai tomēr uzskatījāt to par tādu loģisku soli?
Mana dzīvesbiedre un vienlaikus H2E vadošā dizainere Ingūna Elere pirms diviem gadiem arī tika uzaicināta piedalīties šajā pasākumā. Arī viņa bija žūrijā. Mēs esam starptautiskajā apritē, tādēļ man par to liela pārsteiguma nebija. Protams, tas ir pagodinoši. Turklāt šogad ir šī pasākuma simtgade. Ja esi aicināts piedalīties simtgades žūrijā, tas ir tavas profesionalitātes apliecinājums.
„The One Club for Creativity” mājaslapā par jums ir teikts, ka uzskatāt: videi, kurā mēs dzīvojam, lietām un pakalpojumiem, kurus mēs izmantojam, jābūt kvalitatīviem, tāpat tiem jābūt funkcionāliem un saprotamiem. Augstas kvalitātes vides, grafiskais un pakalpojumu dizains nodrošina pieredzi, kas ietekmē katru lietotāju ilgtermiņā. Dizains kā starpdisciplinārs rīks sniedz noteiktu vēstījumu noteiktā telpā un laikā. Šādiem vārdiem jūs esat raksturojis sevi pats, vai arī kāds cits tik labi pārzina jūsu profesionālo darbību?
Šis apgalvojums ir mūsu biroja dizaina manifests. Proti, kā raugāmies uz lietām, kas ir saistītas ar dizainu.
Foto: Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka apmeklētāju centrs un ekspozīcija, H2E
Apskatīt projektu: Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka apmeklētāju centrs un ekspozīcija
Latvijas Mākslas akadēmijā bakalauriem pasniedzat ievadu ekspozīciju dizainā, savukārt topošiem maģistrantiem – ekspozīciju dizainu un pieredzes dizainu.
Ar Mākslas akadēmiju esmu saistīts jau 23 gadus. Kad 1998. gadā absolvēju akadēmiju, jau rudenī man piezvanīja Dizaina nodaļas dibinātājs un tā laika vadītājs Tālivaldis Gaumigs. Viņš izteica priekšlikumu, no kura man bija grūti atteikties, – strādāt akadēmijā. Kā ļoti labi audzinātam zēnam. Protams, sapratu man doto atbildības kredītu. Nekad nebiju domājis par akadēmisko karjeru. Pēdējos 14 gadus vadīju Dizaina nodaļu, 11 no tiem – arī Funkcionālā dizaina katedru. Sēdēju uz diviem krēsliem, tomēr pērnā gada beigās es to pārtraucu. Manuprāt, 14 gadi ir gana ilgs laiks, taču tad izdevās sasniegt daudz. Tas nebija viegli, ņemot vērā resursu totālo trūkumu un visu to situāciju, kādā kopumā ir augstākā izglītība.
Kā nolēmāt aiziet no katedras vadītāja posteņa?
Tam ir dažādi iemesli, taču ir jādod iespēja arī citiem sevi pierādīt. Es turpinu darbu kā profesors un esmu ļoti apmierināts, jo administratīvais slogs no manis šobrīd ir novelts, varu daudz vairāk laika veltīt studiju procesam. Tieši te mans pienesums var būt daudz lielāks.
Sākums pirms 14 gadiem bija interesants. Sarīkoju pirmo publisko pasākumu, kurā vēlējos pulcēt visus tos cilvēkus, kas ir studējuši vai pasnieguši Mākslas akadēmijā rūpniecisko mākslu. Tā iepriekš sauca – Rūpnieciskās mākslas nodaļa, jo toreiz dizainu kā jēdzienu vēl īsti nelietoja. Pasākumam devu simbolisku nosaukumu – „Dizaina diktatūra”. Patiesībā tas bija tāds neapzināts, bet zīmīgs visa tā dzīves posma nosaukums, ko es pavadīju un pavadu akadēmijā. Varētu teikt, pat tendenciozs. Būtībā nosaukums parādīja to, ar ko es pats biju nolēmis nodarboties. 11 gadus organizēju arī Dizaina Diplomantu dienas. Visu šo aktivitāšu un pasākumu mērķis bija popularizēt dizainu ne tikai akadēmijā, bet arī ārpus tās. Mēs aicinājām uz pasākumiem arī cilvēkus no valsts pārvaldes, kuru rokās ir dažādi resursi un vara. Skaidrojām, runājām par dizaina nozīmi un par to, kā dizains var uzlabot mūsu dzīvi. Paldies arī daudziem maniem kolēģiem, kas iesaistījās visos šajos procesos un man palīdzēja.
Vēl viena pasniedzēja – Daina Gāga-Ēķe, kas lasa lekcijas gan Rīgas Tehniskajā universitātē, gan Latvijas Kultūras akadēmijā, ir ne vien radījusi televīzijas raidījumu „Mazo ģēniju akadēmija”, kurā mazos skatītājus iepazīstina ar mākslas un dizaina pasauli, bet ir arī grāmatas „Gribu būt dizainers” autore. Viņa atgādina: lai cik tas paradoksāli, dizains tik tiešām mums ir visapkārt, jo viss, ko mēs redzam, ir kāda radīts. Par to mēs ikdienā nemaz tā īsti neaizdomājamies.
Mani bērni ir uzauguši ar līdzīgām grāmatām, taču tās bija izdotas nevis Latvijā, bet ārzemēs. Manuprāt, par šīm lietām ir jāsāk runāt jau bērnudārzā: šādā vecumā vienkārši veidot izpratni par to, kādas ir labas lietas un kādas – ne tik ļoti. Es domāju, ka jābūt arī tādām grāmatām kā „Gribu būt ārsts”, „Gribu būt zinātnieks”, „Gribu būt IT speciālists vai programmētājs”. Tas ir laiks, kad cilvēks sāk saprast, kā pasaule tiek būvēta. Saprast šo daudzveidību un to, ar ko katrs no šiem cilvēkiem nodarbojas. Tālāk jau runājam par to, kā varētu veidoties izpratne, proti, cilvēki nākotnē novērtēs viens otra darbu daudz vairāk. Sapratīs, kas tas nav nemaz tik vienkārši būt par zinātnieku vai dizaineru. Negribu pārvērtēt dizaina nozīmi, taču bez zinātnes, bez materiāltehnoloģijām un tamlīdzīgām lietām mēs tomēr nevarētu runāt par dizainu un citām jomām. Tas viss ir cieši saistīts.
Droši vien ir tā, ka dizaineriem pašiem jārunā par to, ko var izdarīt ar dizainu, un arī jārada pieprasījums pēc laba dizaina.
Mums par savu nodarbošanos ir jāmāk stāstīt vienkāršā, saprotamā valodā. Par to ir jārunā. Kā citādi pārējie par to uzzinās, ja ne no mums? Bez tā nevar iztikt, un tāpēc mēs to darām. Mums ir bijis daudz pasākumu un lekciju, lai pārspriestu un rādītu to, ko mēs darām akadēmijā. To, ka mēs te lolojam idejas un ir jautājums, kā tās attīstīt tālāk, kurš tās pielietos un radīs produktus. Akadēmijas mērķis nav šie gatavie produkti, kad atnāk kāds uzņēmējs – o, šis man der, un tagad mēs to ražosim. Mēs mācām cilvēkus domāt un piedāvājam idejas, kuras pēcāk izmantot. Arī kā birojs mēs esam rīkojuši daudzus pasākumus. Piemēram, četru pasākumu ciklu „Dizaina manifestācija”. Arī plašu izstādi Dizaina un lietišķās mākslas muzejā, kurā apkopojām vairāk nekā 500 dizaina darbus, kas pēdējos gados tapuši Latvijā.
Bieži jādzird replikas: kas tad ir dizains Latvijā, nekā tur nav. Bet tad, kad tu saliec visu kopā, tad ieraugi, cik patiesībā daudz labu lietu radīts. Tiesa, lielāko daļu no šiem darbiem vai produktiem tirgo ārzemēs, jo tāds ir pieprasījums. Tādēļ mums cilvēkiem ir jāskaidro un jāvairo tā apziņa, ka mums ir tiesības pieprasīt labu dizainu arī šeit pašiem priekš sevis, nevis pirkt Ķīnā ražotus krēslus.
Trīs gadus organizējām Latvijas Dizaina gada balvas konkursu. Īpaši jāizceļ „SEGD Riga Chapter”, kuru mūs uzaicināja veidot tāda globāla profesionāla organizācija kā SEGD, un mūsu atbildībā ir ne tikai Latvija, bet visas Baltijas un arī Ziemeļeiropas valstis.
Foto: Ekspozīcija Jāņa Čakstes mājā Aučos, H2E
Vai piekrītat viedoklim, ka labs dizains var rasties tad, ja ir izglītots un gudrs dizaina pasūtītājs? Jūs jau nedaudz pieskārāties tēmai, varbūt varat paturpināt?
Jā, protams, bet mēs nevaram prasīt no cilvēkiem, lai viņi būtu apveltīti ar profesionālām zināšanām visās jomās. Mēs varam runāt par vispārējo izglītību, sākot jau ar pirmsskolas vecumu, kad cilvēkam sāk veidoties priekšstats par pasaules kārtību. Ja tā izpratne veidojas, tad tas ir ļoti brīnišķīgi, bet es nevaru prasīt, lai katrs klients būtu ļoti labs dizaina pazinējs. Pats svarīgākais ir tas, ka mums ir jāuzticas tiem cilvēkiem, kuri ir profesionāļi, un jāļauj darīt viņiem savu darbu.
Dizains ir ļoti interesanta nozare, jo tā nav reglamentēta, piemēram, kā arhitektūra. Taču dizainera atbildība ir tikpat liela kā arhitektam, jo ar nekvalitatīvu dizainu var sabojāt arī cilvēku veselību. Piemēram, ilgstoši sēžot uz neergonomiska krēsla. Tā kā dizains nav reglamentēts, tad daudzi uzskata, ka viņi ir speciālisti arī šajā jomā, lai gan viņi nekad neko nav studējuši. Protams, savā mājoklī vari būt pats sev dizainers. Ja mēs runājam par sabiedrisko telpu un vidi, tad tā nu gan gluži nevarēs: tas neattiecas tikai uz viena indivīda labsajūtu, ir jādomā plašāk.
Šobrīd mainās sabiedrības priekšstats par to, ka dizains ir tikai skaists iepakojums vai noformējums.
Protams. Dizains skar ļoti plašas dzīves jomas. Tas attiecas arī, piemēram, uz to, kādi procesi ietekmē visas sabiedrības dzīvi un kā var uzlabot mūsu ikdienu. Dizaina uzdevums ir pavisam vienkāršs: padarīt cilvēkiem dzīvi vienkāršāku, saprotamāku, pieejamāku. Te ir tā dizaina nozīme, kāpēc ir jādara konkrēti tas un tas, kāpēc ir jāpērk ergonomiskas mēbeles un darba vietas jāaprīko ar ērtiem krēsliem. Cilvēks pamatā jau arī tāda zināma konstrukcija ir, un, ja konstrukcija tiek katru dienu novietota nepareizi, tad pēc gadiem saprotam, ka atsevišķi procesi aizgājuši neatgriezeniski.
Pateicoties jums un jūsu dzīvesbiedrei, ir panākts tas, ka par Latvijas dizainu runā starptautiskā līmenī. Kā jums tas izdevies?
Ar darbiem. Ja tu nopūlies ar mīlestību, godprātību, no sirds un atbildīgi, kā arī runā un stāsti par to citiem, tad arī rezultātu var sasniegt. Nekā savādāk. Protams, interesanti braukājot pa pasauli un runājoties ar kolēģiem, kā tagad Amerikā, saskati izbrīnu – vai tiešām esat valsts pārvaldes identitāti tā veidojuši, ka pie tāda projekta tiekat? Jūs strādājat ar Valsts prezidenta kanceleju, kā tas vispār ir iespējams?! Amerikā jābūt jau sirmai bārdai, lai vispār kaut kur tiktu. Tad es parasti paskaidroju, ka mēs esam ļoti maza valsts, mums ir tikai kādi 1,85 miljoni iedzīvotāju. Mēs attīstāmies, daudz strādājam, esam atvērti visiem un visām jaunām idejām. Pie mums tās lietas notiek daudz ātrāk nekā tādās senākās demokrātijas valstīs, kurās valda zināma hierarhija un gadu desmitu laikā izveidojusies subordinācija. Līdz ar to tur, lai tiktu pie tādiem valsts nozīmes projektiem, ir jābūt milzīgai ietekmei, ne tikai talantam. Protams, procesi un pasākumi tādā Amerikā ir mērāmi milzīgās summās – neskaitāmos miljonos.
Mums tieši jau iesākās saruna par Ameriku. Runājot tieši par dizainu, jāpiemin, ka, piemēram, tāda lielvalsts kā ASV uz mazo Latviju skatās savā ziņā kā uz brīnumu, jo pie mums ir labi attīstīts dizains.
Jā, jo mēs visu laiku attīstāmies, ejam uz priekšu. Tiešām notiek labas lietas, un tas tā izpaužas daudzās jomās. Ne tikai dizainā, bet arī zinātnē, mākslā, kultūrā. Mums ir motivācija attīstīties, kuru, paldies Dievam, neesam pazaudējuši. Tas, kur mēs reiz esam bijuši, ir arī tāda pieredze, kuras daudziem nav. Mēs esam tikuši no kaut kā vaļā, bet mums ir jādomā, kā mēs tālāk attīstīsimies. Mēs vienkārši esam spiesti darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Demokrātiskās valstīs, kurās iesakņojušies stabili un seni principi, attīstība nenotiek tik strauji kā pie mums, jo tajās viss jau kādreiz pieredzēts.
Pirms gada Latvija bija kļuvusi par pirmo Baltijas valsti, kas ieguva unikālās tiesības pārstāvēt pasaulē pazīstamās dizaina biedrības SEGD (Society for Experiential Graphic Designs) dizaina organizācijas zīmolu, kvalitātes vērtības un vīziju, organizējot profesionāli izglītojošus notikumus dizaina jomas pārstāvjiem un lietotājiem. Tieši jūsu dizaina birojs H2E bija iecelts par SEGD Latvijas dizaina kopienas publiskā pasākuma, kura tēma bija „Dizains un sociālā atbildība”, organizētājiem.
Jāuzsver, ka mēs esam uzaicināti veidot tikai „SEGD Rīga Chapter”, bet visi pārējie pasākumi – mūsu pašu iniciatīva. No mums prasa vismaz četrus pasākumus gadā, bet, kādi tie būs, tas paliek mūsu ziņā. Mēs paši izraugāmies, kas ir aktuāls un svarīgs ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Kas attiecas uz „Dizains un sociālā atbildība”, tad uz to mēs bijām uzaicinājuši ar lekciju Janno Sīmaru (Janno Siimar) no Tallinas, kas ir dizaina aģentūras „Velvet” dibinātājs un vadītājs. Viņš stāstīja par ļoti brīnišķīgiem piemēriem un projektiem, ko viņi īstenojuši Igaunijā. Taču stāstīja arī par to, kā viņi strādā ar Igaunijas Valsts ieņēmumu dienestu. Kā viņi ir atrisinājuši problēmu, ar kuru visu laiku cīnās mūsu Valsts ieņēmumu dienests – cilvēki nemaksā nodokļus savlaicīgi vai vispār tos nemaksā. Problēma izrādās nevis tajā, ka cilvēki negrib maksāt nodokļus, bet gan tādēļ, ka vienkārši process, lai to izdarītu, ļoti sarežģīts un nesaprotams. Te ir tā sociālā atbildība.
Arī tas, ar ko mēs nodarbojamies, ir starpdisciplināra nozare. Protams, ir dizaineri, kas specializējas ļoti šaurās jomās, piemēram, grafikā un iepakojumā, bet arī robežas nav tik stabilas, kā liktos. Tikpat labi arī iepakojumā mums ienāk, teiksim, digitāli risinājumi ar dažādām aplikācijām un mēs varam atdzīvināt iepakojumu. Šodien mēs spējam izdomāt un izdarīt daudz. Patiesībā dizaineram ir jāpārzina ļoti daudzas iespējas.
Protams, kā jebkurš cilvēks, mēs nevaram būt profesionāļi visās jomās un zināt visu. Viena no prasmēm, kas dizaineram ir jāattīsta, – viņam ir jābūt gatavam un spējīgam ātri ielēkt tēmā vai jomā, par kuru varbūt viņš nekad neko nav zinājis. Jābūt trenētam ātri apgūt to lietu, izprast būtību, mērķtiecību un attīstīt visu uz priekšu.
Foto: Makšķerēšanas un atpūtas vieta pie Alūksnes ezera, H2E
Apskatīt projektu: Makšķernieku soli
Pērn, kad tika noskaidrotas vērtīgākās Latvijas būves, nominācijā „Ilgtspējīga publiskā ārtelpa 2020” pirmo vietu ieguva jūsu dizaina biroja H2E projektētais Tempļakalna apkaimes labiekārtojums Alūksnē.
Starp citu, gan par Alūksnes Bānīša stacijas, gan par Āraišu ezerpils ekspozīcijas projektiem esam ieguvuši arī Eiropas ilgtspējas balvas. Kas attiecas uz Alūksni, darba uzdevums bija vienkāršs, proti, ezera krastā izveidot makšķernieku soliņus. Tādā ziņā man ļoti patīk Alūksnes pašvaldības attieksme un viss, kā attīsta šo pilsētu. Ļoti cītīgi raksta projektus un meklē finansējumu tam, lai pilnīgotu savu vidi. Makšķernieku soliņi ir it kā ļoti vienkārša lieta, turklāt ezera krastā ir vēsturiski izveidojušās tādas vietas, kur cilvēki iet un makšķerē. Tieši šīs vietas tika arī respektētas, labiekārtojot šo apkaimi. Tur patiesībā nekā nebija – atnāca makšķernieks ar savu kastīti vai beņķīti, un tā viņš tur sēdēja ar makšķeri rokās.
Man radās ambīcija paplašināt sākotnējo ieceri, nevis vienkārši veidot soliņus. Pirmkārt, sakārtot vidi un lai tā kaut kādā veidā arī piesaistītu cilvēkus, radītu interesi par to, kas vispār notiek ap šo ezeru. Kur es guvu iedvesmu? Pie mums purvos aug tādi augi kā cūkauši. Interesantas lapas uz gariem kātiem. No tā ietekmējoties, interpretēju tos kā vides objektus, kas daļēji arī palīdz makšķerniekiem paslēpties no lietus. Līdzīgi izveidojām arī soliņus, uzstādījām arī izziņas materiālu par to, kādas zivis var noķert Alūksnes ezerā. Ir arī tāds speciāls lineāls, kur makšķernieks var izmērīt noķerto zivi. Ja zivtiņa neatbilst atbilstošam minimālajam izmēram, tā obligāti jāatlaiž atpakaļ ūdenī.
Intervijā mēs nevaram paiet garām arī Alūksnes bānīša stacijas dizainam. Biroja H2E veikums saistībā ar šo objektu pirms diviem gadiem tika novērtēts starptautiskajā ikgadējā „SEGD Global Design Awards” pasākumā ASV ar divām balvām – „Global Design Awards/Honor 2019” un konkursa galveno balvu „Best of Show”. Tāpat Alūksnes bānīša stacija saņēmusi arī „Sudraba ananasu” Arhitektūras gada balvā, 2. vietu skatē „Gada labākā būve Latvijā 2018” nominācijā „Koka būve”, kā arī citas.
Alūksnes bānīša stacija ar ekspozīciju – tā ir šaursliežu dzelzceļa vēsture un attīstība, vienlaikus arī skats nākotnē. Šī ekspozīcija atrodas stacijas mantu glabāšanas šķūnī, kas ilgus gadus stāvēja vienkārši kā ar mantām piekrauta noliktava. Šķūnis bija jau diezgan sliktā stāvoklī, taču – atdzima. Pašvaldībai likās, ka šķūnī varētu izveidot kādu ekspozīciju, piemēram, pastāstīt par bānīša vēsturi. Mēs izdomājām, kā to labāk izdarīt, respektējot vidi un telpu, īpaši ņemot vērā telpas vēsturisko nozīmi.
Protams, runa ir par bānīti, kustību un dinamiku, un to mēs ietvērām ekspozīcijā. Stāstam ir trīs tēmas. Galvenais ir sociālais aspekts, kurā esam apliecinājuši šo dinamiku un kustību caur bānīša 10 stacijām. Mēs esam tādā kā ceļojumā, piestājot katrā no tām starp Alūksni un Gulbeni. Pa ceļam šajās stacijās mēs satiekam cilvēkus, kuri mums ar reāliem vēstījumiem atklāj dažādus interesantus notikumus no savas dzīves saistībā tieši ar bānīti. Būtiski, ka ekspozīcijā taustāmu, vizuālu eksponātu ir diezgan maz. Līdz ar to viss bija jāizstāsta pārliecinošāk.
Tad ir arī tehniskais aspekts – izstādītās dzelzceļa sliedes, kādas Latvijā ir bijušas, jau sākot no šaursliežu dzelzceļa laikiem līdz pat „Rail Baltica”. Tās bija un ir dažādos platumos.
Un vēl ir stāsts par to, kā mēs attīstīsimies tālāk – sākot ar Latvijas dzelzceļa aizmetņiem līdz pat „Rail Baltica”, vispār par dzelzceļa attīstību un nozīmi mūsu dzīvē.
Arī pats radīšanas process bija interesants, jo tajā mēs iesaistījām ļoti lielu daļu Alūksnes iedzīvotāju. Filmējām video materiālus katrā stacijā, kurus var redzēt ekspozīcijā. Protams, viņi jūtas līdzatbildīgi, viņi ved savus draugus, radus un rāda – re, te var mani redzēt, re, es te eju, te es braucu. Tas man liekas baigi forši, jo cilvēki tad to uztver kā savu lietu un viņi ir lepni par to, lepni parādīt citiem un stāstīt. Tā arī viņi uzzina daudz vairāk par savas pilsētas un sev tuvā dzelzceļa vēsturi.
Foto: Alūksnes Bānīša stacijas ekspozīcija, H2E
Apskatīt projektu: Alūksnes Bānīša stacija
Kādi ir dizaina biroja H2E tuvākie plāni un ieceres?
Viss ļoti vienkārši. Mēs turpinām attīstīties un strādāt pie saviem projektiem. Viens no aktuālākajiem projektiem ir Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcija. Arī Valmieras vēstures muzejs, kura ekspozīcija ir realizācijas stadijā.
Protams, vēl daudz citu ieceru un projektu. Arī minētie SEGD pasākumi. Tuvākais būs 19. martā – „Dizains un pilsēta” – par pilsētvides dizainu, un to organizējam kopā ar Londonas un Parīzes SEGD nodaļām. Viss, protams, notiks tikai attālināti angļu valodā. Nākošais SEGD pasākums paredzēts 7. maijā. Ņemot vērā pagarināto ārkārtas stāvokli līdz Lieldienām, šobrīd ir grūti prognozēt situācijas turpmāku attīstību. Šim pasākumam dots nosaukums „Dizains un ētika”. Iecere to rīkot Jāņa Čakstes mājā Aučos, kuras ekspozīciju mēs arī esam veidojuši. Runa būs par dizaina ētikas jautājumiem Latvijas Republikas pirmā Prezidenta Jāņa Čakstes demokrātijas ideju kontekstā.
Kā zināms, Jānis Čakste bija demokrātijas pamatlicējs Latvijā. Strādājot pie ekspozīcijas, telpu veidojām tādu, ka tā ir nevis vienkārši vēsturiska, bet arī diskusiju vide ar iespēju rīkot pasākumus. Savukārt 1. oktobrī iecerētas „Dizaina pastaigas”. Tās ir Rīgas pilsētas aktuālās dizaina vietas – dizaina biroji, interjeri, darbnīcas, ražotnes, kuras atvērsies. Ikvienu laipni sagaidīs un stāstīs tieši par to, ar ko katrs konkrētais dizainers nodarbojas, kāds ir viņa pienesums. 11. novembrī aplūkosim tēmu „Dizains un vīzija” – par sapni un tā mērķtiecīgu īstenošanu. To bijām plānojuši Āraišu ezerpils apmeklētāju centrā. Jānis Apals šo pili simboliski cēla augšā no ezera, viņa idejas un mērķtiecīga sava sapņa realizācija sasaucas ar mūsu redzējumu. Viņš ticēja savām idejām un saskārās ar ļoti daudzu cilvēku skepsi, kuri teica, ka tās visas ir muļķības. Bet viņš pierādīja, ka tiešām tā tas ir un ka Latvijā ir daudz tādu nogrimušu ezerpiļu.
Ko jūs vēl vēlētos piebilst sarunas nobeigumā?
Manuprāt, ir ļoti svarīgi un būtiski, ka tu savu pārliecību pierādi ar mīlestību un godprātību, no visas sirds, turklāt dari to atbildīgi. Neaizmirsti par to, ka ir arī ētika. Galvenais ir uzticēties tiem, kas ir profesionāļi. Mēs strādājam starpdisciplinārās komandās un pie katra projekta aicinām citu jomu speciālistus. Es neesmu tik iedomīgs, lai uzskatītu sevi par viszini. Man patīk strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri ir gudrāki par mani. Es no viņiem daudz ko iemācos. Manuprāt, reizēm visvairāk pietrūkst savstarpējas uzticēšanās.
Teksts: Ilona Noriete