Tie, kas labprāt apskata interesantus Latvijas objektus, noteikti var doties uz Lubānu un tās apkārtni, jo tur būs gana daudz ko redzēt. Ja vien nav kādu aizspriedumu, var aizstaigāt arī līdz Lubānas Meža kapiem, kur tagad slejas nesen kā uzbūvēta īpaši oriģināla kapliča. Par šo jaunbūvi tās autori Vita Škapare un Jānis Pomerancevs no SIA „MAAJA skan” ieguva Latvijas Arhitektūras gada balvu sudraba ananasu. Šoreiz uz sarunu aicinājām arhitekti VITU ŠKAPARI.
Vispirms gribētos jūs apsveikt ar iegūto balvu – sudraba ananasu. Vai jums pašai bija sajūta, ka tieši jūs šogad varētu tikt pie šīs balvas?
Ziniet, esmu sapratusi, ka, piesakoties konkursam, par to nevajag domāt un neko nevajag gaidīt. Protams, ir ļoti patīkami, kad tavs darbs tiek pozitīvi novērtēts, vēl jo vairāk, ja tas ir profesionāļu vērtējums.
Kur šobrīd glabājas ananass?
Darbā mēs īrējam telpas kopā ar kolēģiem, kuriem jau ir ananasi, tāpēc šis stāv pie manis mājās.
Pievērsīsimies jūsu veiksmīgi realizētajam projektam – Lubānas kapličai. Arhitektūras gada balvai bija vienojoša tēma „līdzsvars”. Vai jums liekas, ka jūsu objekts zināmā mērā palīdz panākt līdzsvaru?
Domāju, ka mēs visur dzīvē meklējam līdzsvaru, mēģinām atrast viduspunktu un neieslīgt galējībās. Arī šajā objektā var atrast daudzus un dažādus līdzsvara meklējumus. Kaut vai runājot par nāvi, ko mūsu sabiedrībā ir pieņemts uzskatīt par kaut ko ļoti skumju un grūti pārdzīvojamu. Tas ir iemesls šādā notikumā papildus pievērst uzmanību harmonijas nodrošināšanai, radot gaišu, atvērtu, transformējošu telpu, kas cilvēkam dod iespēju vieglāk pārdzīvot tuvinieka aiziešanu.
Kā tas nācās, ka tieši jums piedāvāja pielikt savu roku šai kapličai?
Esmu dzimusi un augusi Lubānā, jādomā, ka tāpēc Lubānas novada pašvaldībašo projektu piedāvāja tieši man.
Vai jūs uzreiz sapratāt, ka gribat ko tādu darīt?
Jā, labprāt piekritu, jo man ir savs skatījums uz cilvēka aiziešanu, un šis process neliekas ārkārtīgi drūms, tāpēc darbs nebaidīja. Protams, ir ļoti grūti pieņemt cilvēka aiziešanu, turklāt, jo lielāks ir ego, jo grūtāk ir samierināties ar to, ka kāds tevi ir pametis. Tādā brīdī bieži domājam nevis par aizgājēju, bet par sevi. Manā skatījumā tas ir jauns sākums – kaut kas ir beidzies, un sākas jauns cikls. Tā nav, ka cilvēks pazūd bez pēdām, ticu, ka viņš tādā vai citādā veidā transformējas, un tas arī ir tas jaunais sākums. Nāve rada telpu pārdomām, tāpēc man likās ļoti iedvesmojoši veidot ēku, kurai var ielikt arī „filozofiskus pamatus”.
Ja jau esat no šīs puses, jūs noteikti esat bijusi vecajā kapličā un domājusi par to, vai tai nevajadzētu būt citādai.
Nav tā, ka bieži tur būtu bijusi, bet zinu, ka vecā kapliča ir ārkārtīgi maza, tur var satilpt tikai aizgājēja ģimenes locekļi. Tā ir sena un manā skatījumā ļoti tumša ēka, kas pastiprina ar bērēm saistīto drūmuma sajūtu. Vecā kapličas ēka atrodas tālu no šobrīd izmantojamās kapu zonas un savu laiku ir nokalpojusi. Domāju, ka šim ēkas tipam noteikti ir pienācis laiks kļūt atvērtākam, mūsdienīgākam.
Jaunajā kapličā ir tradicionālais simboliskais krusts. Taču par to jums noteikti ir savs stāsts, jo tas ir īpaši veidots.
Krusts ir celtnes centrālais elements, kas caur grīdas segumu un jumta virsgaismu savieno pasaulīgo ar debesīm, kam nav konkrētas robežas, nav sākuma un nav beigu. Tas zināmā veidā atspoguļo cilvēka dzīvi.
Kādas atsauksmes esat dzirdējusi no vietējiem?
Arhitektūras gada balvas starptautiskajai žūrijai apmeklējot kapliču, apskatē piedalījās arī Lubānas novada domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks. Izskanēja tieši šāds jautājums, uz kuru lūdza atbildēt pašvaldības vadītājam. Varu izstāstīt, ko viņš teica. Tālis Salenieks apgalvoja, ka vairāki cilvēki bijuši pārsteigti – ar šo vietu saistītais notikums ir pietiekami nomācošs, bet, ieejot kapličā, pārņem viegla un gaiša sajūta. Telpa palīdz pavadīt aizgājēju patīkamā gaisotnē. Ka arī sākumā bijušas šaubas par ēku, jo tā ir diezgan mūsdienīga, bet pēc kapličas realizācijas dabā vietējiem iedzīvotājiem par to ir prieks un lepnums. Daudzi, braucot uz kapu svētkiem, fotografē ēku un izsaka atzinību.
Un kā jums liekas, vai būvnieks – „A.A. & būvkompānijas” – realizēja visu, kā jūs bijāt iecerējusi?
Protams, ka vienmēr var labāk, bet projekta realizācijas sākuma posmā bija būvniecībai, konkrēti, pamatu ierīkošanai, ļoti nelabvēlīgi laika apstākļi. Būvniecības kļūdas, kas šajā gadījumā saistītas ar ēkas pamatiem, nedaudz ietekmē arī vizuālo tēlu. Savukārt ļoti labi tika atrisināts lielās stiklotās fasādes un dēļu salaidums. Kapličas ēkā ir dažas detaļas, kas izbūves ziņā ir sarežģītas, bet jāatzīst, ka pārsteidzošā kārtā, izņemot cokola daļu, kas ir neliels klupšanas akmens šim objektam, viss pārējais ir salīdzinoši labi nostrādāts.
Kapliča ir nodēvēta par laikmetīgu atvadu namu. Kā jūs uz to skatāties?
Jā, viens no priekšnoteikumiem, projektējot šo būvi, bija apzināta atvērtas telpas radīšana. Man liekas, ka mūsdienās, kad ir diezgan liberāla un demokrātiska attieksme pret daudzām lietām un procesiem, kapliča veidota laikmetīga un vajadzīgām prasībām atbilstīga, proti, viegla, gaiša, atvērta un brīva.
Kapličas arhitektūrā izmantotas mūsdienīgas stikla konstrukcijas. Savā ziņā tas ir neierasti.
Stikls ir viens no materiāliem, ko izmantojot var panākt vieglu un gaišu sajūtu, turklāt caurspīdīgās sienas ļauj veidot saikni ar dabu, kas savukārt rada papildu gaisīgumu un noskaņu telpā. Aizgājējs tiek novietots uz krusta, bet visi pavadītāji stāv tā, ka aiz mirušā paveras skaista meža ainava. Tā top par izteiksmīgu fonu, turklāt ieskicējot, ka pēc nāves cilvēks nokļūst atpakaļ pie dabas. Līdz ar stikla izmantošanu tiek panākta tāda kā iedvesma un īpaša noskaņa.
Vairāk par projektu | Lubānas kapličas jaunbūve
Vēl viens interesants objekts, kurā jūs arī esat pielikusi savu roku, ir skatu tornis un trošu nobrauciena trase Kuldīgas Pārventā.
Ļoti vēlētos torni kādreiz redzēt realizētu dabā, bet šobrīd es nezinu, kāds ir tā statuss. Šī būve bija zināms izaicinājums. Sākumā likās, ka projektēt torni tāds sīkums vien ir – tas ir salīdzinoši neliels objekts. Bet jāatzīst, ka tomēr tas izvērtās diezgan ietilpīgā darba apjomā. Tornis vijas un it kā izaug no apkārtnes reljefa un sajūtās ir kā reljefa turpinājums. Attiecībā pret zemi tas ir slīps, sagāzies uz Ventas pusi, pastiprinot augstuma radītās izjūtas. Skatu torņa sānu un vidus daļas apšuvumā izmantotas koka latas dažādos slīpumos, savstarpēji pārklājoties, tās veido ornamentiku. Torņa apmeklētājam radīta iespēja ieraudzīt un saskatīt daudz un dažādu sev atbilstošu ornamentiku un rakstu. Sen neesmu par šo objektu domājusi, tas ir noglabāts dziļi, bet, ceru, kādreiz varbūt tomēr tiks izcelts dienas gaismā.
Katrā ziņā jums laikam ir gandarījums par šo objektu?
Jā, gandarījums ir liels. Jāatzīst, ka bijusi laba sadarbība gan ar Lubānas, gan Kuldīgas pašvaldību. Strādāt Kuldīgas pusē bija izaicinājums, jo Kuldīgas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā. Tas rada arhitektam papildu uzdevumus, kas jārisina, lai rezultāts atbilstu UNESCO zonas prasībām. Tornis veidots, domājot par šīs vietas statusu, tas saplūst ar ainavu, bet, skatoties no Kuldīgas pilsētas puses vai Vecā ķieģeļu tilta, neveido uzbāzīgu vai kliedzošu akcentu.
Kādi ir jūsu tuvākie un tālākie plāni?
Ieceru ir diezgan daudz, šobrīd ir vairāk „mazās arhitektūras”, kas ir dažādas interesantas privātmājas. Vēl viens objekts, pie kura darbs pagaidām ir apstājies, bet es ceru, ka drīz turpināsies, ir Drustu tautskolas „99 baltie zirgi” Saimes nams.
Nedaudz parunāsim arī par šo objektu.
Interesants un sarežģīts process, jo šajā projektā izmantoju astoņstūru formas un debess pusēm atbilstīgu latviešu ornamentiku, kas ir saistīta ar latviešu tautas dzīves ziņu.
Ir tāda sajūta, ka briest vēl viens ananass?
Ziniet, strādājot par to parasti nedomā. Radošajā procesā jūtos kā ideju uztvērējs, pilnībā saplūstot ar ēku, loģiski, ka tajā brīdī visāda veida ananasi no galvas pagaisuši. Ja pēc tam darbs tiek novērtēts, tas, protams, sagādā prieku un gandarījumu.
Ko jums gribētos, lai jums novēlu sarunas nobeigumā?
Man liekas, ka ļoti būtiski ir novēlēt, lai izdotos iziet ārpus ierastajiem rāmjiem, paskatīties uz lietām un notikumiem daudz plašāk. Arhitekta ietekme uz cilvēku, vidi un to, kā viņš tajā jūtas, ir ļoti liela. Tā kā esmu arhitekte, novēliet, lai man izdodas uzlabot gan publisko, gan individuālo cilvēka dzīves telpu.
Apskatīt projektu | Lubānas kapličas jaunbūve
Teksts: Ilona Noriete