Dagnija Smilga ir praktizējoša arhitekte un kuratore, kas darbojas starp Alpiem un Baltijas jūras piekrasti, konkrēti Cīrihē un Rīgā. Kopā ar kolēģiem Niklāvu Paegli un Kārli Bērziņu pie mums atvērusi biroju ĒTER – tas dibināts, lai radītu īpašu vidi starp dabu, tehnoloģiju un mūsdienu kultūru. Biroja svarīgākie veikumi ir Latvijas paviljons „Savienojot prātus, radīt elpojamāku nākotni” Dubaijas EXPO, daudzfunkcionālais dienas centrs Cēsīs un izstāde par ASMR (Autonomous sensory meridian response jeb Autonomā maņu meridiāna reakcija) „Dīvainas sajūtas jūtas labi” arhitektūras muzejā ArkDes Stokholmā.
Kā asociētā direktore strādājot Šveicē bāzētajā studijā „Hosoya Schaefer Architects”, vadījusi dažāda mēroga infrastruktūras projektus. Piemēram, UP Express vilcienu līniju Toronto, Herisau dzelzceļa staciju un lidostu Šveicē „Engadin”. Maģistra disertācija Vīnes Tēlotājmākslas akadēmijā „Landscape of Contemporary Infrastructure – Network of Shrinking Towns in Baltic Sea Region” 2011. gadā aizsāka pētījumu ar akcentu uz Baltijas jūras reģionu. Šīs izpētes rezultātā kā viena no kuratoru komandas piedalījās Baltijas paviljona ekspozīcijas izveidē Venēcijas biennāles 15. starptautiskajā arhitektūras izstādē 2016. gadā.
Kā Latvijas Arhitektu savienības rīkotās konferences „Architecture of Migration” līdzkuratore viņa uzskata, ka arhitektūra ir daļa no kultūras veidošanas procesa.
Nule kā oktobrī norisinājās Būvindustrijas lielās balvas pasniegšanas ceremonija, kurā portāls buvlaukums.lv savu simpātijas balvu pasniedza tieši Dagnijai. Par visu to un daudz ko citu mūsu šīsdienas sarunā ar DAGNIJU SMILGU.
Savu izglītību esat ieguvusi ne tikai Latvijā, konkrēti Rīgas Tehniskajā universitātē, bet arī ārzemēs. Arī savu arhitektes karjeru esat veidojusi ārpus mūsu valsts robežām. Tātad esat gana izceļojusies?
Viss sākās laikā, kad mācījos Rīgas Tehniskajā universitātē. Šķita, ka vajag kaut kur braukt, un tieši tobrīd bija sākusies Erasmus programma. Un tā bija jauna iespēja iekarot Eiropu, līdz ar to es faktiski biju viena no pirmajām latviešu topošajām arhitektēm, kura aizbrauca studēt uz Vīnes Tehnisko universitāti.
Nodzīvojot Vīnē gadu un nostudējot, sapratu, ka mani interesē gan pilsēta, gan arī tas, kā austrieši attiecas pret arhitektūras izglītību. Jo Vīnē ir trīs skolas, kurās var apgūt arhitektūru – viena Tehniskā universitāte un divas akadēmijas. Tā es izlēmu palikt studēt un savu maģistra darbu veikt Vīnes Tēlotājmākslas akadēmijā, kuru es pabeidzu 2012. gadā. Mana maģistra darba vadītāja bija Mākslas un arhitektūras institūta direktore, profesore Nasrine Seraji. Otra nozīmīga personība, kuru noteikti gribu minēt, ir Hiromi Hosoja, kas mani uzaicināja strādāt uz Šveices biroju „Hosoya Schaefer Architects”. Cīrihē nostrādāju septiņus gadus. „Hosoya Schaefer Architects” mēs sākām kā diezgan mazs birojs – septiņi cilvēki, taču beigās jau bijām trīsdesmit. Līdz ar to es diezgan jūtami iesaistījos šī biroja tapšanā un augšanā, un tas izrādījās ļoti svarīgs posms manā karjerā.
Ja nedaudz atgriežamies atpakaļ, kā vispār sanāca, ka izvēlējāties tieši arhitektes profesiju?
Laikam jāsāk ar to, ka vidusskolas izglītību ieguvu Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Vienbrīd gribēju kļūt par scenogrāfi un iet studēt Latvijas Mākslas akadēmijā. Tad sāku zīmēt un gleznot, bet atskārtu, ka tas nav pa īstam, ar ko visu dzīvi saistīt. Mācoties ģimnāzijā, kaut kā loģisks lēmums bija saprast, ka mani interesē radoša profesija, respektīvi, iet uz arhitektiem, kas arī it kā saistīta ar matemātiku. Tagad zinu, ka nekāda lielā saistība ar matemātiku īsti neiznāk. Bet tajā brīdī, kad mēs vēl esam pavisam jauni, tas ir tāds labs vidusceļš.
Kā jūs tagad no sava skatupunkta vērtējat – vai izvēlētā arhitektes profesija ir tā īstā?
Cīrihē strādājot, šķita, ka īstais varētu būt darbs bankā. Redzēju, cik ļoti labi atalgoti ir baņķieri Šveicē, bet tos apskaudu laikam vairāk tikai pa jokam. Loģiski, ka es droši vien neko nemainītu. Man patīk mana izvēle. Turklāt arhitektūra ir diezgan sarežģīta. No vienas puses, arhitektam ir jābūt radošam, bet, no otras, ir jāspēj komunicēt ar klientu un vadīt biroju tā, lai tas ir arī ekonomiski spējīgs.
Pakavēsimies nedaudz pie projektiem, pie kuriem esat strādājusi un kas ir atzīmēšanas vērti. Jums, piemēram, ļoti nozīmīgs bija ar plānoto pabeigšanas termiņu 2020. gadā. Kā veicies ar šo projektu?
Man tas tiešām ir svarīgs projekts. Ne katru dienu ir iespēja sacensties ar labākajiem Šveices arhitektiem, turklāt uzvarēt. Arī tāda liela mēroga infrastruktūra kā lidosta ir liels izaicinājums – savienot funkcionālo plānojumu ar ikonisku formu, bet vienlaikus ņemt vērā ļoti zemo atvēlēto budžetu. Sākot projektēšanas darbus, bija interesanti apzināties visus iesaistītos – vairākas helikopteru kompānijas, privāto lidmašīnu īpašniekus un arī dažādus citus interesentus. Process izrādījās daudz lēnāks, jo konkursa izsludināšanas brīdī lidostai vēl nebija nozīmēts jaunais apsaimniekotājs. Tikai tagad atsākušies darbi skiču projekta stadijā, tādēļ es priecājos, ka, gaidot projekta realizāciju, nepaliku Šveicē. Liels gandarījums bija uzsākt savu praksi Rīgā.
Foto: Sanktmoricas lidosta, Hosoya Schaefer Architects
Esat izteikusies, ka arhitektūra ir tīra, skaidra doma. Varbūt varat savu nostāju atklāt, tā sakot, ar piemēru?
Te laikam nepievērsos minimālismam arhitektūrā, bet vairāk spēcīgai koncepcijai un eksperimentam. Man ir svarīgi, lai katrā projektā jaušama ideja, kas ir visu iekustinājusi un radījusi arhitektūru. Tādā ziņā, manuprāt, svarīgs ir tas, ko tu no sākuma radi. To paturēt kā galveno, centrālo vadlīniju, tad papildināt ar visu, kas to arhitektūras ziņā stiprina, proti, ar telpas sadalījumu, konstrukcijām, materiāliem un tehnoloģiju. Tas laikam ir manas Šveices pieredzes dēļ, kad nācās atrasties blakus trim ļoti spēcīgiem Šveices inženieriem. Tie ir Tivadars Puskass no „Schetzer Puskas Ingenieure”, Daniels Meijers, ar kuru kopā mēs projektējām lidostu, un Jurgs Conzets, ar kuru bija cieša sadarbība Herisau vilcienu un autobusu staciju projektēšanā. Jo, piemēram, strādājot ar Jurgu Conzetu, es sāku skaidri apjaust, ka telpas pamatā ir konstrukcija. Arhitektūra un inženierzinātne pārklājas un kļūst viens veselums. Strādājot ar šiem izcilajiem inženieriem, redzēju, kā konstruktīvie risinājumi var sniegties tālu aiz racionāliem aprēķiniem. Jurgs Conzets man iemācīja konstrukcijai un arhitektūrai „sarunāties” un tādējādi radīt ikonisku forumu. Konstrukcija ir telpas būtība, kas sniedzas pāri tehniskai domāšanai. Es neredzu no ārtelpām atdalītas iekštelpas – man aplikatīvi neinteresē interjera risinājumi. Iekštelpu interjeru es lielākoties redzu kā daļu no arhitektūras un daļu no konstrukcijas, tā laikam varētu teikt.
Foto: Sanktmoricas lidosta, Hosoya Schaefer Architects
Guvusi darba pieredzi ārzemēs, jūs kopā ar kolēģiem Latvijā atvērāt biroju ĒTER. Jums visiem ir veiksmīga karjera ārzemēs un iespēja tur strādāt un īstenot lielus projektus, bet tomēr esat nodibinājuši biroju šeit Rīgā. Pastāstiet nedaudz vairāk par šo biroju.
Ar kolēģiem, lieliskiem domubiedriem Niklāvu Paegli un Kārli Bērziņu esam pazīstami jau daudzus gadus. Droši vien kādus 15. Esam paralēli kontaktējušies gan mācību procesos, gan kopā taisījuši Baltijas paviljonu 2016. gadā. Sapratām, ka mums tā forši kopā strādājas. Mēs saglabājam lielu cieņu pret otra idejām, bet tajā pašā laikā viens otru, ja tā varētu teikt, papildinām, kas ir procesa ļoti svarīga sastāvdaļa. Tad mēs kādā brīdī, pat vēl neesot pārliecināti par biroja iespējamību, sākām piedalīties konkursos.
Pirmais mērķis bija vinnēt konkursu daudzfunkcionālam Cēsu dienas centram. Un otra bija piedalīšanās Expo konkursā. Tajā brīdī mums pat vēl nebija biroja nosaukuma.
Foto: Latvijas paviljons EXPO 2020 Dubaijā, ĒTER
Apskatīt projektu: Latvijas paviljons EXPO 2020 Dubaijā | ĒTER
Ko nozīmē četri lielie burti ĒTER?
Tā būtībā ir telpas apkārtējā vide – telpa, kurā tiek pārraidīti radioviļņi. Sākumā ĒTER bija tā kā darba nosaukums Expo paviljonam. Un tad sapratām, ka tas labi konceptuāli iederas biroja nosaukumā. Principā ir tāds termins „būt ēterā”, teiksim, televīzijā, radio. Klātesamība, matērija – tā laikam ir nosaukuma būtība.
Kas ir jūsu biroja galvenais uzdevums? Jums ir īpaša pieeja tiem projektiem, kurus veidojat un īstenojat?
Jā, vienmēr mēģinām kaut kā rast projekta, tehnoloģiju un laikmetīgās kultūras mijiedarbību, kas katrā kontekstā varbūt izpaužas citādi. Piemēram, Grēta Tūnberga iestājas pret klimata krīzi un gandrīz aicina iet dzīvot mežā. Vai arī otra galējība – tehnokrātiska sabiedrība, ticība, ka tehnoloģijas un mākslīgais intelekts atrisinās mūsu nākotni. Manuprāt, abas šīs galējības ir mazliet bīstamas. Mēs tā kā mēģinām atrast valodu un ceļu, kā starp tām balansēt. Jo tā droši vien ir kaut kāda kombinācija. Tas uzdevums ir tāds sarežģīts – radīt kaut ko, kas ir ciešā saiknē ar dabas likumiem un klimatu, tajā pašā laikā ir inovācija un jauno tehnoloģiju izmantošana materiālu ražošanā vai ēkas būvniecībā.
Pēdējais ĒTER pamanāmākais darbs bija izstāde „Dīvainas sajūtas jūtas labi” Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centrā ArkDes Stokholmā.
Tā nominēta Dezeen arhitektūras platformās par šī gada labāko dizaina izstādi, bet rezultāti gan vēl nav paziņoti. Tā bija pirmā, ko kāds pasaules muzejs veltījis ASMR fenomenam – bioķīmiskai, serotonīna jeb organisma labsajūtu vairojošai reakcijai, kas rodas kā atbilde uz vizuālu, dzirdes vai kādu citu stimulu. Izstādes kurators bija Džeimss Teilors-Fosters, savukārt tās arhitektūru veidojusi mūsu studija. Šis mums bija ļoti svarīgs projekts, jo satuvina arhitektūru un dizainu ar cilvēka sajūtām, maņām. Mēs radījām visu izstādes telpu kā tādu milzīgu dīvānu-gultu, uz kuras gulēt un skatīties ASMR video.
Foto: Ekspozīcija "Dīvainas sajūtas jūtas labi", Zviedrijas Arhitektūras un dizaina centrā ArkDes
Apskatīt projektu: Ekspozīcija | Dīvainas sajūtas jūtas labi
Un kādus ĒTER projektus vēl vēlaties akcentēt?
Daudzfunkcionālo dienas centru Cēsīs, kas šobrīd ir kā tāds pilotprojekts Latvijā. Proti, Cēsu pašvaldība atjauno dzīvokļus, kur mitināsies cilvēki ar īpašām vajadzībām. Savukārt pa dienu viņi dodas uz šo centru piedalīties dažādās nodarbībās un terapijās. Tās ir dažādas darbnīcas, piemēram, veļas, sveču, māla. Arī vizuāli sensorā telpa, ergoterapijai un masāžai paredzētās. Mēs to uztveram kā tādu lielu villu, kurā dienas laikā jāsadzīvo 30-50 cilvēkiem. Jājūtas tur kā mājās, kuras nomierina. Šobrīd projekts ir būvniecības stadijā. Vēl gan nav ticis līdz jumtam. Visa ēka ir koka konstrukcijas, kuras arī tiks eksponētas iekštelpā. Plānojam pabeigt nākamvasar. Mēs šobrīd cieši sadarbojamies ar Cēsu pašvaldību, lai ne tikai arhitektūra, bet arī iekštelpu risinājumi un mēbeles būtu kvalitatīvi. Tam visam Latvijā parasti ir ļoti limitēts budžets. Mēs tomēr tiecamies uz to, lai viss iekštelpu aprīkojums, ar ko cilvēki diendienā saskaras, manuprāt, ir tikpat svarīgs vai pat svarīgāks par ēkas jumtu vai tā fasādi.
Foto: Daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs Cēsīs
Noteikti nevaram paiet garām projektam RĪGA X.
Tas ir inovatīvs un Latvijā vēl nebijis pētniecības projekts – uz attīstības virzieniem balstīta dzīvojamas un konkurētspējīgas pilsētas stratēģija nākamajiem Rīgas desmit gadiem. Projekta realizēšanā ĒTER sadarbojas ar domnīcu mērķtiecīgai izaugsmei CERTUS (Daunis Auers un Uldis Spuriņš), kas pēta datus. Un noteikti gribēju pieminēt arī Viesturu Celmiņu, jo viņš ir ļoti svarīgs mūsu Rīgas projektu partneris.
Projekts vēl tikai procesā, bet pirmā prezentācija, kas skāra ekonomikas un kultūras jautājumus, jau bijusi. Mēs rēķināmies ar vīziju, kas ir uz tuvāko nākotni orientēta un gana optimistiska. Kā ekonomikas dzinējspēks var būt plaukstošs informācijas un komunikāciju tehnoloģiju sektors. Un mērķis ir, kā padarīt Rīgu par dzīvošanai piemērotāku. Lai jaunais darbaspēks, lai mēs paši gribētu palikt Rīgā un nemukt prom no pilsētas, kāda tendence diemžēl šobrīd pastāv. Tādēļ jau kopš jūnija mēs ļoti aktīvi pētām Rīgu gan caur datiem, gan telpiski. Esam jau tikuši galā ar ieceres pirmo daļu, kas skar kultūrekonomikas lauku, un darbojamies pie nākamās, kas attiecas uz mājokļiem. Rīgā ir liela problēma ar mājokļu pieejamību, un mēs veidojam tādu kā stratēģiju, kas būtu jāievēro, lai šo ļoti svarīgo problēmu risinātu.
Foto: Daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs Cēsīs
Covid-19 pandēmija taču ietekmējusi jūsu kā arhitektes darbu?
Patiesībā ne tik ļoti. Mazliet grūtāk ir ceļot – tas sarežģī daudzas lietas. Piemēram, izstāde Stokholmā netika uzbūvēta, man klātesot. Tas bija pavasarī, un tajā brīdī Latvija bija aizslēgusi robežas. Mēs to darījām caur videokonferencēm, kur man uz vietas rādīja, ko un kā liek, komentēja. Jā, vairāk laika ir pavadīts mājās pašizolējoties, un tomēr man ir bijis kaut kur jābrauc. Bet kopumā mēs kā birojs esam pieraduši strādāt tiešsaitē. Mums daudzas idejas top WhatsApp čatā.
Tiek lēsts, ka drīz varētu sākties dziļa ekonomiskā krīze. Vai arhitektus tas nebaida?
Drīzāk es varētu teikt, ka mani baida citas – detalizētākas – krīzes, respektīvi, sociālā krīze, veselības aprūpes krīze, mājokļu krīze Rīgā un citur Latvijā. Manuprāt, kultūra un izglītība ir mūsu mentālās veselības bāze. Tāpēc es vienmēr kā arhitekte uzsveru, ka arhitektūras radīšanas process ir arī kultūras process. Svarīgi piedalīties ne tikai praktiski būvniecībā, bet arī diskusijās un konferencēs.
Ko lai sarunas noslēgumā novēl arhitektiem šajā trakajā laikā?
Vispār atkal ejam tādā lokdaunā. Man, piemēram, tagad jāpaliek izolācijā, jo esmu atlidoju no Stokholmas. Kā šajā laikā radīt kaut ko jaunu, sistēmiski jaunu? Lai nesanāk tā, ka mēs tikai aizvien vairāk un vairāk sēžam pie datora.
Man ir paziņa Amsterdamā, kura šajā pandēmijas laikā pavasarī sāka pati aust paklāju. Tas ir kā tāds meditatīvs process – katru vakaru nevis skatīties seriālu,bet veidot kaut ko ar rokām. Mani fascinē doma, ka, beidzoties šim trakajam laikam, varētu būt tapis kaut kas taustāms. Ka visa šī sarežģītā laika iznākumā mums ir bezmaz vai kā tāds apliecinājums – kaut kas, ko mēs, sēdēdami mājās, esam radījuši. Varbūt kāds sāk no jauna gleznot vai rakstīt noveli.
Un ko jums gribētos, lai jums novēl?
Oho! Laikam saglabāt optimismu un entuziasmu.
Teksts: Ilona Noriete