Pēdējā laikā daudz tiek cilāti kultūras jautājumi. Gan tālab, ka ne vienam vien šīs jomas pārstāvim sakarā ar izsludināto ārkārtas situāciju nācās krietni palauzīt galvu, kā izdzīvot, gan saistībā ar valdības akceptēto kultūras ministra Naura Puntuļa ieceri Nacionālo koncertzāli uzcelt bijušās komunistu Centrālkomitejas pietiekami iespaidīgās ēkas Elizabetes ielā 2 vietā.
Taču par vienu kultūras vietu ir prieks. Jā, jā, runa ir par „Hanzas peronu” – pirmo tik vērienīgu kultūras celtni Latvijā, kas pēc neatkarības atjaunošanas uzbūvēta tikai par privātiem līdzekļiem. „Hanzas perons”, kas atrodas Rīgā, Hanzas ielā 16 a, durvis visiem interesentiem vēra pērnā gada augustā un ierakstīs ne tikai spilgtu akcentu galvaspilsētas kultūrainavā, bet noteikti kļūs par lielisku platformu visplašākajam kultūras norišu spektram – modernu un funkcionālu vietu koncertiem, skatuves mākslai, konferencēm un citiem pasākumiem. Ēkas projektēšanā, būvniecībā, būvdarbu uzraudzībā un citos svarīgos darbos bija iesaistīti 60 sadarbības partneri, Latvijas uzņēmumi, un tajā investēti vairāk nekā 11 miljoni eiro.
„Hanzas perons” ir kādreizējā Rīgas preču stacijas noliktavas ēka. Tā ir viena no dažām celtnēm, kas saglabājusies „New Hanza” teritorijā, liecinot par nozīmīgu Rīgas tirdzniecības un rūpniecības attīstību 20. gadsimta sākumā.
Projekta autors ir arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” vadošais arhitekts Reinis Liepiņš. „Hanzas peronu” attīstīja uzņēmums „Pillar Development”, autoruzraudzību veica SIA „Pillar Architekten” un „Sudraba arhitektūra”, bet ģenerāluzņēmēja funkcijas pildīja SIA „Pillar Contractor”.
Kultūrtelpa „Hanzas perons” jau ieguvis vairākas nominācijas, tostarp saņēmis arī skates „Gada labākā būve Latvijā 2019” Lielo balvu. Tāpēc uz sarunu arī aicinājām šī projekta autoru arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” dibinātāju, Latvijas Arhitektu savienības biedru un padomes locekli Reini Liepiņu.
Daudzas vēsturiskas vietas Rīgā tiek nojauktas, lai to vietā taptu kāda jauna celtne. Savukārt 1903. gadā būvētās dzelzceļa noliktavas pārtapšana ir labs piemērs tam, kā arhitektūrā savienot seno un laikmetīgo. Kā no jūsu skatupunkta raugāties uz vēsturiskā mantojuma saglabāšanu?
Jā, vēsturisko mantojumu var un vajag pārizmantot. Pat ne vēsturisko mantojumu, bet vienkārši vecām ēkām jādod otra un trešā iespēja. Tas ir pārskatāmi, saprotami un estētiski baudāmi. Nojaukšanas vienīgais iemesls bieži vien ir kāre nopelnīt ātro naudu. Taču patērētājs balso ar savu maciņu par saglabāšanu. Rīgā dzīvokļi vēsturiski un arhitektoniski nozīmīgās ēkās ir uz izķeršanu.
Jums kā arhitektam „Hanzas perons” noteikti bija sava veida izaicinājums, jo ēkas rekonstrukcijas vīzijā ietilpa tās vēsturiskā veidola saglabāšana un mākslinieciskas rotaļas ar to. Piemēram, dizainā tika izmantots arī sliežu posms.
Sliežu posmu atlikām atpakaļ ierastajā vietā un uzlikām vagonu uz kādreizējās Rīgas Vagonu rūpnīcas gatavotas piekares (sliedes šajā vietā jau bija demontētas). Ēkas iekštelpa ir vienots estētisks tēls, savukārt sliežu ceļš ir šī tēla sastāvdaļa. Sarežģītākais (vārds „izaicinājums” pēdējā laikā tiek nivelēts) projektā bija iedomāties un pieņemt sevī pašu šo ideju, proti, ietērpt ēku jaunā čaulā.
„Hanzas perons” ir īpašs objekts.
Senā ķieģeļu ēka pilnībā ir atvēlēta pasākumiem. Tā apaudzēta ar tērauda un stikla konstrukciju, kas kalpo kā aizskatuve un apmeklētāju sagaidīšanas sektors. Kopumā 80 metrus garajā un 1200 kvadrātmetrus plašajā zālē var ietilpt līdz 2200 apmeklētāju. Turklāt ar mehāniskām sienām zāli iespējams dalīt trijos mazākos, savstarpēji autonomos laukumos.
Jūs esat izteicies, ka „Hanzas peronam” ir uzticēti deviņi dažādu pasākumu plānojumu veidi – izstādei, semināram, auto izstādei, banketam ar koncertu un pat Dalailamas uzņemšanai ar tējas dzeršanas ceremoniju.
Jā. Ideja ar akustiskām sienām sadalīt zāli trīs daļās labi darbojas un ļauj veidot dažādus pasākumu scenārijus dažādam apmeklētāju skaitam.
Un jums pašam liekas, kā viss ir iznācis. Vai tomēr izdevies pilnībā realizēt šo objektu tā, kā bijāt iecerējis?
Par 95 procentiem. No neizdarītajām lietām varu minēt, ka galvenajā fasādē pret Hanzas ielu nav vēl uzmontēti pieci lielie vārti, lai esošo šķūņa fasādi varētu pilnībā aizvērt. Tāpat vēl zālē nav pabeigta akustisko paneļu sistēma. Ēkai abās pusēs paredzētas jaunbūves, tādēļ ar labiekārtojumu arī vēl nav neesam tikuši galā.
Kāds bija lielākais izaicinājums, strādājot pie „Hanzas perona” projekta?
Es to mūsdienu attieksmi pret izaicinājumu jau pieminēju. Nu labi. Grūtākais bija projektēšanas laikā pierādīt, ka ēkā varēs notikt kas vairāk par korporatīviem pasākumiem, vien kuriem sākumā tā bija paredzēta. Pierādīt arī dienasgaismas izmantošanas nepieciešamību zālē. Bet, tā kā šī ir privāta kultūras būve, tad lielākais izaicinājums ir sabalansēt kultūras saturu, jo, atšķirībā no valsts uzturētām kultūras būvēm, šeit nav dotāciju no budžeta.
Vairāk par projektu: Kultūras un mākslas telpa | Hanzas Perons
Vai pašam ir jau nācies apmeklēt „Hanzas peronā” kādu pasākumu? Ja jā, tad kā jutāties klausītāja/skatītāja vietā?
Perons no atvēršanas dienas 2019. gada 17. augustā līdz pandēmijas sākumam bija uzņēmis ap 110 tūkstošus viesu. Protams, ar biroja ļaudīm esam to apmeklējuši vairākkārt. Līdzšinējo pasākumu favorīts – flautista Pedro Eustache & mūzikas grupas „Sinfonietta Riga” koncerts šā gada 4. februārī.
Pēdējos gados jums kā arhitektam bijuši daudzi nozīmīgi projekti. Esat, piemēram, pielicis roku arī pie „Mežaparka rezidences”.
„Mežaparka rezidencēs” mēs uzzīmējām trīs ēku kompozīciju. Diemžēl no tām tika uzbūvēta tikai viena, līdz ar to pilsēttelpa šeit vēl nav pabeigta. Gaidīsim...
Pie kā šobrīd strādājat, un ko interesantu sagaidīsim no jums kā arhitekta?
Darbojamies pie vairākiem projektiem reģionos – Siguldā, Ogrē, Ventspilī, Kuldīgā. Drīz uzsāksies Rīgas pils Konventa / Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja rekonstrukcija. Diemžēl šobrīd varēsim restaurēt tikai vienu trešdaļu no šīs daudzu gadsimtu senās ēkas. Lai arī vēsturiski vērtīgā ēka ir neapmierinošā tehniskā stāvoklī un tā atrodas blakus Latvijas Valsts prezidenta rezidencei, joprojām nav līdzekļu visas ēkas rekonstrukcijai.
Un kā jūs, arhitekts, skatāties uz kultūras ministra Naura Puntuļa ieceri bijušās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas vietā uzbūvēt Nacionālo koncertzāli?
Šī ideja pārsteidza sabiedrību un izsauca negāciju vilni. Arhitektu sabiedrība tika padarīta par tādu kā kopu, kas neko nezina un nesaprot.
Koncertzāli ir iespējams uzcelt gan šajā vietā, gan citur, taču jābūt atklātai sarunai ar sabiedrību, pretējā gadījumā vēl neesam gatavi šādai nopietnai ēkai. Arī valsts būvniecības process Latvijā šobrīd ir dārgs un birokratizēts – visu nosaka juristi, ne arhitekti. Uz šāda fona uzsākt būvniecību un cerēt iegūt pēc satura augsta līmeņa arhitektūru...
Vai un kā jūs arhitektu ietekmēja Covid-19 laiks?
Būtiski – dažas arhitektūras ieceres apstājās, citas nemaz nesākās. Uzņēmējiem un valsts iestāžu darbiniekiem tās bija divas diametrāli pretējas situācijas.
Kā jums šķiet, vai Covid-19 nebūs būtiski skāris nekustamā īpašuma nozari? Vai tai izdosies ātri atkopties?
Jāsaprot, ka valsti uztur uzņēmēji ar saviem nodokļiem. Ja nebūs nodokļu, nebūs arī valsts. Tādēļ jācer, ka atkopsies.
Kā jums šķiet, kuras ir tās īpašības, ar kurām jābūt apveltītam, lai kļūtu par labu arhitektu?
Profesiju „Arhitekts” šodien katrs saprot pa savam. Vienam tas ir profesionālis, pie kura griezties pēc palīdzības kvalitatīva mājokļa vai sabiedriskas ēkas veidošanā. Otram tas ir tikai BIM (būves informācijas modelēšanas) speciālists. Respektīvi, robots, kuram šķiet, ka, saliekot telpiskā programmā grīdas, sienas un griestus, tiks iegūta kvalitatīva arhitektūra, kurā būs ērti un harmoniski justies. Šiem diviem nepieciešami dažādi zināšanu līmeņi, izglītības līmenis un dažāda attieksme pret sabiedrību.
Teksts: Ilona Noriete
Apskatīt projektu: Kultūras un mākslas telpa | Hanzas Perons