Foto: Publicitātes
Latvija nav liela, toties mums ir spēcīgas personības, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, un ļoti svarīgi, ka tas notiek mūsu valsts nozīmīgās jubilejas gadā. Īpaši varam lepoties ar mākslinieku un dizaineru Artūru Analtu. Artūra un viņa vadītā starpdisciplinārā dizaina uzņēmuma „Variant Studio” instalācija „Matter to Matter” ieguva galveno balvu Londonas dizaina biennālē. Instalācija vēsta par mijiedarbību starp cilvēku, tehnoloģijām, arhitektūru un dabu. Latvija šajā vērienīgajā forumā tika pārstāvēta pirmo reizi, un dalība norisinājās mūsu valsts simtgades programmas ietvaros.
Londonas dizaina biennāles laikā instalācija „Matter to Matter” visu septembri bija apskatāma ikvienam interesentam, savukārt no 17. oktobra to varēs redzēt pie mums – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kas ir šis jaunais mākslinieks, ar kuru varam būt tik lepni, mēģinājām noskaidrot sarunā ar pašu Artūru Analtu.
Dizaineru aprindās jūsu vārds jau ir labi zināms, bet noteikti ir cilvēki, kas par jums dzirdējuši mazāk, tālab, lūdzu, iepazīstiniet portāla lasītājus nedaudz vairāk ar sevi.
Esmu 27 gadus vecs, metru un 84 centimetrus garš rīdzinieks. Mācījos dizainu gan Rīgā, gan Londonā. Visu septembri piedalījos izstādē, kur Londonas dizaina biennālē pārstāvēju Latviju.
Visus pēdējos gados ar vienu kāju esat Rīgā, ar otru – Londonā.
Jā, tā ir. Man ir studija gan Rīgā, gan Londonā. Pirms biennāles es piecus mēnešus pavadīju Latvijā, veidojot instalāciju „Matter to Matter”. Paralēli darbojos pie citiem projektiem. Biennāles laikā biju uz vietas, arī patlaban joprojām esmu Londonā.
Kāpēc savu dzīvi nolēmāt saistīt ar dizainu? Kas jūs uz to pamudināja – varbūt vecāki?
Jāteic, ka manā ģimenē nav ne mākslinieku, ne dizaineru. Kopš bērnības vienmēr esmu zīmējis. Tad man parādījās draugi, kas mācījās mākslas skolā, un arī es iestājos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Zināju, ka nebūšu gleznotājs, jo mani vairāk interesēja telpiskas lietas, tāpēc izvēlējos mācīties tēlniecību.
Ir taču atšķirība starp tēlnieku un dizaineru!
Jau vidusskolā sapratu, ka mani saista ne tik daudz māksla, cik funkcionāli priekšmeti, kuri tiek izmantoti, lai kaut kādā veidā uzlabotu cilvēku dzīvi, tāpēc mani ieinteresēja dizains. Laikam ejot, tas viss ir saplūdis kopā – nav tā, ka esmu tikai dizainers, jo man ir arī arhitektūras un mākslas projekti. Tas viss ir viens vesels, tāpēc teikt, ka esmu tikai dizainers, būtu aplami – pēc izglītības tā ir, bet tikpat labi pēc izglītības esmu arī tēlnieks.
Runājot par instalāciju, kas tika izstādīta Londonas biennālē, vēlos atzīmēt, ka tajā uzsvars varbūt tik tiešām likts uz dizainu, bet pats darbs nav īsti dizains, kā cilvēki, iespējams, to saprot. Tas vairāk ir instalāciju mākslas objekts, kurš runā par dizaina tēmām, arī par dzīvi, jo tur robežu nav, viss saplūst vienā – dizains, māksla, arhitektūra.
Runājot par jūsu dizainera izglītību, jāuzsver, ka mācījāties arī Centrālajā Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžā.
To absolvēju 2014. gadā – šajā koledžā specializējos produktu dizainā.
Kā ceļš jūs aizveda uz Londonu? Kāpēc tieši Apvienotās Karalistes galvaspilsēta?
Pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas pabeigšanas bija jāiegūst augstākā izglītība. Latvijā es nevēlējos to darīt, tāpēc izdomāju, ka Londona varētu būt tā labākā vieta, jo te man ir kontakti, te ir industrija, tādēļ iestājos Centrālajā Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžā.
Nedaudz vairāk pastāstiet par savu instalāciju, kas Londonas dizaina biennālē ieguva tik lielu atzinību. Tas ir gana interesants darbs, turklāt zināmā mērā veltīts Latvijas simtgadei.
Tā ir interaktīva instalācija, kurā mēs savā veidā aicinām ikvienu, kas to aplūko, pašam piedalīties, mijiedarboties. Jebkurš pie speciāli izveidotas sienas var atstāt savas „pēdas” – nospiedumus, zīmējumus. Siena ir mitra un dabīgā veidā kondensējas, tāpēc atstātās „pēdas” pēc dažām minūtēm pazūd. Instalācija ir tāda kā platforma, uz kuras tu vari izpausties un kura savā ziņā pati attīrās un, ja tā var teikt, dzīvo savu dzīvi. Londonas biennāles apmeklētāji to novērtēja – reizēm pie šīs instalācijas izveidojās pat rinda, jo visi gribēja pieskarties, pamēģināt. Instalācija darbojas visādos līmeņos – interesanti ir gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pieaugušie uz to, protams, skatās no cita skatpunkta nekā jaunā paaudze, es domāju, ka padziļinātāk.
Instalācija ir īpaša ar to, ka tajā ir „Statistikas sols”.
Jā, paralēli pašam darbam izstādīts arī sols. Doma, kāpēc kaut kas tāds bija vajadzīgs, ir vienkārša – kad cilvēks atnāk uzlikt uz sienas savu vēstījumu, viņam vairākas minūtes jāgaida, kamēr zīmējums pakāpeniski izzūd. Tie, kas šo procesu grib vērot, var nevis stāvēt kājās, bet apsēsties un izbaudīt, kā tās „pēdas” pamazām izgaist.
Kāpēc sola nosaukumā ietverts statistikas vārds?
2,80 metrus garais sols ir cilindra veidā. Savā ziņā tas izskatās pēc mežā nokrituša koka, taisīts no 13 dažādiem kokiem. Nosaukts par „Statistikas solu” tādēļ, ka reāli parāda, kādi koki aug Latvijas mežos. Visvairāk ir bērzu – 27%, tas nozīmē, ka 27% sola ir taisīti no bērza. 26% ir priede, tātad – tikpat no priedes. Reāli sanāk tāds kā grafiks no 13 biežāk Latvijas mežos sastopamajiem kokiem. Sols ir ne tikai funkcionāls, uz kura var apsēsties, bet arī izglītojošs, jo stāsta par mūsu valsts mežiem, par eksportmateriālu, kāds mums ir, jo koks ir viens no lielākajiem Latvijas eksportmateriāliem.
Kā jūs tikāt pie tik konkrētas statistikas?
Mēs sadarbojāmies ar kompāniju, kas apkopo Latvijas mežu statistiku. Šī kompānija tiešām brauc, mēra un skaita, kādi koki ir Latvijā.
Atzīmēšanas vērts ir ne tikai sols, instalācijā iestrādāti arī citi interesanti Latvijas dabas elementi.
Mēs mēģinājām instalāciju veidot tā, lai varētu iesaistīt visas skatītāju maņas. Viens ir vizuālais: cilvēks redz zaļo sienu – zaļo instalāciju. Otrs ir tauste – viņš uz norasojušā stikla var atstāt savu nospiedumu vai kaut ko uzrakstīt. Trešais ir dzirde – mums ir ierakstīta pērkona ducināšana, putnu balsis, meža skaņas. Paralēli tam visam ir smarža, tātad jāizmanto oža – šajā sakarā mēs sadarbojāmies ar Latvijas kompāniju „Madara Cosmetics” un kopīgi izstrādājām, tā sakot, uzdizainējām smaržu, kas nosacīti atgādina Latvijas mežu. Atmosfēra pie instalācijas ir diezgan „mežīga”. Vēl viena maņa ir garša, jo ikviens ūdens kondensātu var arī nolaizīt.
Ar visām šīm maņām esam apmeklētājiem radījuši iespaidu, ka, skatoties uz sienu, ir izjūta, ka esi iegājis vai tūlīt ieiesi Latvijas mežā – tieši to mēs arī gribējām panākt.
Apskatīt projektu: Latvijas ekspozīcija | MATTER TO MATTER
Cik liela konkurence bija Londonas dizaina biennālē – ar cik darbiem jūsu instalācija sacentās?
Ar visiem – biennālē piedalījās 40 valstis.
Vai jums jau no paša sākuma bija izjūta, ka varētu uzvarēt, vai tomēr tas nāca negaidīti?
Es par to nedomāju, uzvara man vispār nebija mērķis. Mērķis bija parādīt stāstu par Latviju. Vislabākais apbalvojums – ļaudis nāca skatīties instalāciju un tā viņiem izraisīja emocijas. Cilvēki tiešām mijiedarbojās ar darbu, nevajadzēja viņus mudināt pamēģināt, viņi paši to vēlējās. Mēs varam tur nebūt klāt, bet instalācija dzīvo savu dzīvi un cilvēkiem rodas savas asociācijas.
Kāda bija izjūta, kad uzzinājāt, ka jūsu darbs ir vinnējis?
Tas jau ir komandas darbs, un es priecājos gan par viņiem, gan pārējiem, kas tika iesaistīti, jo bez tā nekas nenotiktu. Man liels prieks, ka komandas darbs tika novērtēts. Noteikti gribu minēt Kultūras ministriju un Latvijas valsts simtgades biroju, bez kuru atbalsta projekts vispār netiktu īstenots. Paldies arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam.
Ko jums Londonā par savu instalāciju nācies dzirdēt? Kas ir labākais, kas palicis atmiņā?
Nevienu sliktu vārdu netiku dzirdējis. Es tiešām nepārspīlēju. Vispār tas ir pārsteidzoši, bet bija tikai pozitīvas atsauksmes. Ļoti daudzi teica, ka instalācija ļāvusi viņiem atcerēties bērnību, kā viņi braukuši mašīnā un zīmējuši uz logiem vai vannasistabā uz spoguļiem. Daži sailgojās pēc meža. Tiem, kas uz Londonu atbraukuši, teiksim, no Austrālijas, pietrūkst viņu mežu. Katrā cilvēkā instalācija raisīja savas emocijas, un lielākoties tās bija pozitīvas. Apmeklētāji novērtēja mūsu ieguldīto darbu.
Instalācija strādā daudzos līmeņos. Pieaugušie var aizdomāties par nopietnākām tēmām – ekoloģiju, globālajām katastrofām un attieksmi pret pasauli, savukārt mazi bērni, kuri vēl nestaigā un nerunā, bet tikai rāpo, aizrāpo līdz sienai un saprot, kas jādara, – atstāj pirkstu vai plaukstu nospiedumus. Viņi smaida un smejas. Tas bija brīnišķīgi – redzēt, kā maza bērna sejā uzplaukst smaids un viņš negrib iet projām.
Cik ilgā laikā jums tapa šis darbs?
Mēs pie tā strādājām pusotru gadu – tas tika radīts tikai Latvijā.
Latvija ir pietiekami maza, bet tās vārds pēdējā laikā arvien biežāk izskan pasaulē, piemēram, arhitekts Austris Mailītis par projektēto Šaoliņas lidojošo mūku teātri ieguva vairākas prestižas balvas.
Manuprāt, mums ir ļoti augstas kvalitātes meistari un prasmes, kā arī saprašana globālā līmenī. Austris ir labs, jauns un spēcīgs arhitekts, pasaulē konkurētspējīgs. Es domāju, ka patlaban dizains Latvijā ir diezgan attīstīts, arī mākslas ziņā. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka un komandas darba. Jā, mēs esam maza tauta, bet varam visu, mums ir daudz iespēju un augstas tehnoloģijas, mums ir izcili lietpratēji, cilvēki ir ieinteresēti sadarboties, kas ir ne mazāk svarīgi. Londonā šo projektu īstenot būtu bijis daudz grūtāk un ilgāk, savukārt Latvijā cilvēki vēlējās atbalstīt. Mums bija ļoti laba komanda, kas strādāja pie instalācijas pusotru gadu, turklāt diendienā. Viņi bija sapratuši ideju, darba nozīmi, gribēja to realizēt augstā līmenī, un tas izdevās. Domāju, ka Austra Mailīša gadījumā bija tas pats – tika atrasti pareizie meistari un speciālisti, izveidojās ļoti laba sadarbība. Cilvēki ārzemēs to novērtē.
Pastāstiet drusku vairāk par starpdisciplināro dizaina studiju „Variant Studio”, kuru jūs 2013. gadā nodibinājāt kopā ar Rūdolfu Strēli.
Mēs bijām kursabiedri, nodibinājām dizaina studiju, kurā nodarbojāmies ar dažādiem projektiem. Nesen Rūdolfs bija aizbraucis uz Ņujorku, pēc atgriešanās viņš izvēlējās nedaudz citu ceļu, līdz ar to studijā viņa vairs nav, bet attiecības mums joprojām ir labas. Studija pašlaik strādā pie dažādiem projektiem, „Matter to Matter” ir viens no tiem. Paralēli mēs veidojām arhitektūras projektu un dizainu kompānijai, kas ražo alkoholu. Mēs taisījām gan pašu ražotni, gan logotipu un iepakojumu. Paralēli tam Latvijas Bankai tika radīta jauna monēta – medus monēta. Ir arī visādi privātie pasūtījumi klientiem.
Nule kā beigusies Londonas dizaina biennāle. Ko plānojat darīt tālāk?
Tagad galvenais akcents tiek likts uz to, lai instalāciju parādītu Latvijā.
Jūs domājat savu dzīvi lielākoties saistīt ar Latviju, nevis Londonu?
Jā, nu kā gan citādi – esmu latviešu puisis. Patlaban daudz ceļoju, atkarībā no tā, kur ir kādi projekti vai izstādes. Dzīvoju gan Latvijā, gan Londonā. Man Latvija ir ļoti tuva, un es jūtos kā latvietis, nevis kā cilvēks, kas emigrējis uz Londonu. Latvijā es esmu, būšu un noteikti palikšu, turklāt Latvijā paveras plašas iespējas.
Kā jums, kas ir tik jauns, izdevies iegūt šo augsto vērtējumu?
Nav jau nekādi tituli. Esmu priecīgs un pateicīgs par balva, bet tai nav nekāda sakara ar vecumu. Galvenais – kāds tas darbs ir, pareizās izvēles un domu gājiens, sapratne, par ko vajag runāt un kā to pateikt. Manuprāt, es savu domu šajā darbā esmu skaidri paudis un tā bez vārdiem un komentāriem ir saprotama ne tikai latvietim. Darbs runā pats par sevi. Man šķiet, ka varbūt skaidrība bija tas, ar ko darbs izcēlās šajā biennālē.
Kādu jūs redzat savu nākotni?
Gribu, lai man būtu iespēja turpināt realizēt savas idejas, bet tas ir nevis viena cilvēka, bet komandas darbs. Ceru, ka ar komandu, kāda man ir, es spēšu piesaistīt daudz vairāk interesentu un, iespējams, papildu finanses, jo bez tām šāda veida projektus ir grūti īstenot.
Ko jūs gribētu, lai jums novēl?
Veselību, vairāk neko nevajag vēlēt. Nepieciešams atbalstīt ne tikai mani, bet visus māksliniekus, dizainerus, arhitektus un citus kultūras pārstāvjus. Ne jau ideju pietrūkst, trūkst gan morāla, gan materiāla atbalsta. Esmu priecīgs, ka Latvijas valsts simtgades birojs un Kultūras ministrija finansiāli atbalstīja šo projektu un mēs varējām pasaulei pastāstīt par Latviju, apliecināt, ka spējam kaut ko radīt. Londonas dizaina biennāles paviljonā bija ļoti daudz cilvēku, un ne visi zināja, kas ir Latvija. Mums bija karte, kurā varējām parādīt, kur Latvija atrodas. Tad viņi teica, ka labprāt apciemotu mūsu valsti. Domāju, ka caur šādiem kultūras pasākumiem un izstādēm mēs varam pozitīvi popularizēt Latvijas vārdu.
Teksts : Ilona Noriete
Apskatīt projektu: Latvijas ekspozīcija | MATTER TO MATTER